izkāmēt1
izkāmēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izkāmēju | izkāmējam | izkāmēju | izkāmējām | izkāmēšu | izkāmēsim |
| 2. pers. | izkāmē | izkāmējat | izkāmēji | izkāmējāt | izkāmēsi | izkāmēsiet, izkāmēsit |
| 3. pers. | izkāmē | izkāmēja | izkāmēs | |||
Pavēles izteiksme: izkāmē (vsk. 2. pers.), izkāmējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izkāmējot (tag.), izkāmēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izkāmētu
Vajadzības izteiksme: jāizkāmē
1.Ļoti novājēt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Visi četrkājainie neizskatās izkāmējuši, gluži otrādi - paēduši un laimīgi.
- Pirms šī darba Jānis Kristītājs tradicionāli tika attēlots kā izkāmējis askētiķis.
- Viens vīrs nes izkāmējušu lapsas līķi, ilustrējot niecīgo medību guvumu.
- Runātājs bija viens no bara galvenajiem — izkāmējušais vācu aitu suns.
- Atbrauca mājās izkāmējusi, kā skals un nomelnējusi netīra, kā čukča.