izkāmēt1
Lietojuma biežums :
izkāmēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
---|---|---|---|---|---|---|
Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
1. pers. | izkāmēju | izkāmējam | izkāmēju | izkāmējām | izkāmēšu | izkāmēsim |
2. pers. | izkāmē | izkāmējat | izkāmēji | izkāmējāt | izkāmēsi | izkāmēsiet, izkāmēsit |
3. pers. | izkāmē | izkāmēja | izkāmēs |
Pavēles izteiksme: izkāmē (vsk. 2. pers.), izkāmējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izkāmējot (tag.), izkāmēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izkāmētu
Vajadzības izteiksme: jāizkāmē
1.Ļoti novājēt.
Saistītās nozīmesizdilt.
Saistītās nozīmes
Gradācijas jēdzienu grupa
izdirnēt1 — Novājēt.
izliesēt1 — Novājēt.
(iz)kristies miesās1 — Novājēt.
sažūt2 — Kļūt ļoti vājam, ļoti tievam; sakalst (2).
sašļukt3.1 — Kļūt, parasti ļoti, vājam, nespēcīgam (par cilvēkiem vai dzīvniekiem).
izdēdēt1 parasti formā: lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis (-is, -usi, -ies, -usies) — Kļūt ļoti vājam.
izvājēt1 — Novājēt.
izkalst2 — Kļūt ļoti vājam, ļoti tievam.
izkristies1 — Kļūt vājam vai vājākam; novājēt.
novājēt1 — Kļūt vājam, vai vājākam (par cilvēkiem vai dzīvniekiem, to ķermeni, ķermeņa daļām).
sakalst2 — Kļūt ļoti vājam, ļoti tievam; izkalst (2).
noliesēt1 — Kļūt vājam, liesam, novājēt (par dzīvniekiem vai cilvēkiem, to ķermeņa daļām).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Visi četrkājainie neizskatās izkāmējuši, gluži otrādi - paēduši un laimīgi.
- Pirms šī darba Jānis Kristītājs tradicionāli tika attēlots kā izkāmējis askētiķis.
- Viens vīrs nes izkāmējušu lapsas līķi, ilustrējot niecīgo medību guvumu.
- Runātājs bija viens no bara galvenajiem — izkāmējušais vācu aitu suns.
- Atbrauca mājās izkāmējusi, kā skals un nomelnējusi netīra, kā čukča.