izģinst
izģinst 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis (-is, -usi, -ies, -usies)Locīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | izģinstu | izģinstam | izģindu | izģindām | izģindīšu | izģindīsim |
| 2. pers. | izģinsti | izģinstat | izģindi | izģindāt | izģindīsi | izģindīsiet, izģindīsit |
| 3. pers. | izģinst | izģinda | izģindīs | |||
Pavēles izteiksme: izģinsti (vsk. 2. pers.), izģinstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: izģinstot (tag.), izģindīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: izģinstu
Vajadzības izteiksme: jāizģinst
Ļoti novājēt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Izģindušo suni sieviete ieraudzīja rakājamies pa miskastes maisiem un aizveda uz klīniku. "
- Daži bija tik izģinduši, ka likās – var dzirdēt, kā tiem grab ribas.
- Viņai bija ļoti izģindusi un bāla seja ar zilumiem zem acīm un viegli izvalbītiem tērauda krāsas redzokļiem.
- Tāpēc, ka viņš priecājas par mani, lai kāda es arī būtu — resna vai izģindusi.
- Slej melnā dzelmē izģindušo skaustu.