gulšņāt
gulšņāt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | gulšņāju | gulšņājam | gulšņāju | gulšņājām | gulšņāšu | gulšņāsim |
| 2. pers. | gulšņā | gulšņājat | gulšņāji | gulšņājāt | gulšņāsi | gulšņāsiet, gulšņāsit |
| 3. pers. | gulšņā | gulšņāja | gulšņās | |||
Pavēles izteiksme: gulšņā (vsk. 2. pers.), gulšņājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: gulšņājot (tag.), gulšņāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: gulšņātu
Vajadzības izteiksme: jāgulšņā
1.Ilgi vai vairākkārt atrasties guļus stāvoklī.
1.1.Būt bezdarbībā, parasti guļus stāvoklī.
1.2.Būt, parasti viegli, saslimušam, tā ka jāatrodas guļus stāvoklī.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Sēdēt laukuma malā tik un tā būs vieglāk, nekā gulšņāt.
- kam dzīves enerģija ir izzudusi, viņi arī sāk burtiski gulšņāt,
- Visapkārt stāvētu un sēdētu, un gulšņātu draudzīgi cilvēki un zvēri.
- Pat gulšņājot jūras krastā sieviete spēj sajūsmināt savus fanus ar jaunākajām fotogrāfijām.
- Diezgan tu mani esi kaustījis, - omulīgi gulšņājot, Lībietis teica.