bezmantība
bezmantība sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | bezmantība | bezmantības |
| Ģen. | bezmantības | bezmantību |
| Dat. | bezmantībai | bezmantībām |
| Akuz. | bezmantību | bezmantības |
| Lok. | bezmantībā | bezmantībās |
Nabadzība, trūkums.
Avoti: Sin
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Abas vecākās novices svinīgi nolasīja uz lapas sarakstītos svētsolījumus, un viņu vienādi dudinošās balsis atgādināja testamenta lasīšanu pie notāra, un viņas nolēma sevi mūžīgai bezmantībai, šķīstībai un pazemībai un apliecināja, ka atdod sevi tikai Dieva mīlestībai un mūķenības regulai, un mūžīgajai dzīvei, un kapelāns atbildēja Jēzus un Dieva Tā Kunga vārdā un iesvētīja viņu nu jau īstos mūķeņu plīvurus - tagad melnus, ne vairs baltus, un tad katra uz sava katafalka gūlās krustā, un viņām abām pāri pārsedza pa melnam zārka pārklājam ar baltu krustu vidū, un katafalku stūros aizdedza pa četrām resnām vaska svecēm un dziedāja bēru dziesmas, kas simbolizēja, ka viņas abas ir nomirušas, un tad kapelāns svinīgi teica: Surge, qui dormis, et exsurge a mortuis, et illuminabit te Christus!
- Vispirms viņa apdāvināja kalpus, un tas bija vienkārši – skaidrā naudā, ar pateicību, katram pēc nokalpoto gadu skaita; peļņa par izpārdoto mājas iedzīvi tika viņas mēra bāreņiem, un, ilgi prātojusi, kam savus bāra bērnus varētu uzticēt, viņa neizgudroja neko labāku kā aizsūtīt kalpu ar vēstuli uz Svētā Nikodēma brālību, un pavisam drīz no turienes Zirgu ielā ieradās viens no brāļiem nodriskātā habitā, nošķiebtās sandalēs, uz spieķa balstīdamies, – vecs kā Uršule pati, apmācies kā novembra debesis, rūgts un nīgrs kā pati žults, un dažus acumirkļus viņa veltīgi šai sejā, ko redzēja pirmo un pēdējo reizi, meklēja jelkādu līdzību ar Jonu Kirdēju Birontu, jo šis bija vienīgais vēl dzīvais viņa brālēns, par kuru Uršule bija dzirdējusi tikai pa ausu galam, Martīns Bironts, kurš vēl pavisam jauns nabadzības dēļ piespiedu kārtā bija devis bezmantības svētsolījumus un apvilcis franciskāņa habitu, taču šajā vecuma plankumu izraibinātajā sejā, ko vainagoja sen neskūta tonzūra, nebija nekā kopīga ar viņas kādreiz mīlētajiem vaibstiem, un sākumā vecis ņēmās pārmest miera traucēšanu, taču mazliet atmaiga; un pār viņa seju pat pārskrēja blāvs apmierinātības stars, tikko viņš padzirdēja, ka izsaukts saistībā ar mantojuma lietu, jo pat visnīstamākais radinieks kļūst gluži ciešams, tikko noraksta tev mantu, bet šoreiz summa bija milzīga, taču Uršule tūliņ pasteidzās piebilst: " Ar nosacījumu, ka...