Paplašinātā meklēšana
Meklējam paklau.
Atrasts vārdos (16):
Vārdu savienojumos nav.
Atrasts skaidrojumos (160):
- turēt (arī saturēt) grožos (no)turēt stingrā paklausībā, stingri valdīt (pār ko).
- disciplinārs pārkāpums apakšnieka (pakļautās personas) atteikšanās paklausīt komandiera (priekšnieka) pavēlei vai rīkojumam, par ko var saukt pie disciplināratbildības.
- ieēdināt Ar barību pielabināt, padarīt rāmu, drošu, arī paklausīgu (dzīvnieku); iebarot (2).
- iebarot Ar barību pielabināt, padarīt rāmu, drošu, arī paklausīgu (dzīvnieku).
- pielabināt Ar laipnību, labvēlību, arī iztapību panākt, ka (cilvēks vai dzīvnieks) paklausa, nepretojas, arī kļūst pieļāvīgs, draudzīgs.
- uzlabināt Ar laipnību, labvēlību, arī iztapību panākt, ka paklausīgi seko (kaut kur augšā).
- valdēt Ar noteiktu rīcību, noteiktiem pasākumiem panākt, ka paklausa, pakļaujas disciplīnai, kārtībai, nedara ko neatļautu; neļaut (kādam) rīkoties (pēc viņa iegribām).
- kūdīšana Atklāta aicināšana uz noziedzīgu darbību, pilsoņu pienākumu nepildīšanu vai nepaklausību varas iestādēm.
- saaurot Aurojot panākt, ka (kāds) sadzird, arī paklausa.
- Rekapitulācijas mācība baznīctēva Irineja (2. gs.) mācība, ka Jēzus Kristus kā "otrais Ādams" visu cilvēci ietver savā personā un piepilda ar savu garu un tad kā jaunais cilvēks pārvar vecā Ādama nepaklausību, iznīcina nāvi un satver mūžīgo dzīvību; glābšana izpaužas tādējādi, ka Dievs caur Jēzus Kristus personu rada jaunu cilvēci.
- dancot Bez ierunām paklausīt (kādam), nevilcinoties izpildīt pavēles.
- dancot pēc kāda stabules bez ierunām paklausīt, pakļauties kādam.
- bubēlis Biedēklis nepaklausīgiem bērniem.
- bubis Bubulis (biedējamais vārds nepaklausīgiem bērniem).
- sadumpoties Būt ar ko nemierā un izpaust savu neapmierinātību; atteikties paklausīt, pakļauties (kādam).
- sliet ragus būt stūrgalvīgam, nepaklausīgam.
- griezt ceļu (kādam) censties izvairīties no nesaskaņām, sadursmēm ar kādu, piekāpties, paklausīt (biežāk nolieguma teikumos).
- sienāskrējējs Cilvēks, kas akli paklausa (kādam); arī cilvēks, kas rīkojas neapdomāti, pārgalvīgi.
- sods Fiziski, morāli ietekmējoša rīcība, arī fiziski, morāli ietekmējošs līdzeklis, kas vērsts pret kāda nepaklausību, neatļautu darbību u. tml.
- atdzimšana Garīgs notikums, kad cilvēks ticībā evaņģēlijam un kristīdamies kļūst par jaunu radījumu - Dieva bērnu, kas grib paklausīt Dievam.
- Hipermnēstra Grieķu mitoloģijā - viena no Danaīdām, kas vienīgā nepaklausīja tēvu un kāzu naktī nenogalināja savu vīru Linkeju.
- griezīgs Grozāms, paklausīgs.
- iedrogavāt Iedresēt, ar stingrību, bardzību panākt, ka (cilvēks) ir paklausīgs.
- iekātavāt Iepērt; perot panākt, ka (kāds) paklausa, pakļaujas.
- kreatūra Ietekmīgas personas ieliktenis, kas paklausīgi izpilda sava aizgādņa gribu.
- tītīšanās Ietiepšanās, spītēšanās, nepaklausīšana.
- ideoplastija Inerts stāvoklis pilnīgā hipnozē, kad hipnotizētais uztver hipnotizētāja domas un paklausa tām.
- Kusko Inku valsts galvaspilsēta un vieta, kur atrodas lielais templis, kas celts par godu Saules dievam; pēc leģendas, paklausot Saules dieva norādījumiem, Kusko dibinājis pirmais inku valdnieks Manko Kapaks.
- niķoties Izturēties kaprīzi, untumaini, arī nepaklausīgi (parasti par bērnu).
- iejāde Jāšanas, sporta disciplīna - vingrinājumu kopums, ar kuru ietrenē zirgam pareizu stāju, pareizas kustības un paklausību jātniekam.
- klapčuks Kāds, kurš bez ierunām paklausa citiem.
- nogražoties Kādu laiku izturēties nepaklausīgi; stūrgalvīgi klaigāt.
- niķis Kaprīze, untums, arī nepaklausība, nerātnība, aušība.
- negantnieks Kašķīgs, ātras dabas cilvēks; nepaklausīgs, niķīgs bērns.
- sakaukt Kaucot panākt, būt par cēloni, ka (cilvēks vai dzīvnieks) sadzird, arī paklausa (par dzīvniekiem); kaucot izraisīt (piemēram, notikumu).
- saklaigāt Klaigājot panākt, ka (kāds) sadzird, arī paklausa.
- saklaudzināt Klaudzinot panākt, ka (kāds) sadzird, arī paklausa.
- klausīt pakaļā klausīt, uzklausīt, paklausīt.
- saklauvēt Klauvējot panākt, ka (kāds) sadzird, arī paklausa.
- pasalaisties Kļūt izlaidīgam, nepaklausīgam, slinkam.
- izalaisties Kļūt nedisciplinētam, nepaklausīgam, palaidnīgam.
- iecirsties Kļūt nepaklausīgam, arī niknam (par dzīvnieku).
- iesacirstiēs Kļūt nepaklausīgam, arī niknam (par dzīvnieku).
- saniķoties Kļūt, parasti pēkšņi, kaprīzam, untumainam, arī nepaklausīgam (parasti par bērnu).
- lietuvēns Lamu vārds, apzīmējot kādu dusmīgu, niknu, ļoti nepaklausīgu bērnu vai pieaugušo.
- ančakrysts Liels blēņdaris, nepaklausīgs (bērns).
- sātans Ļoti ļauns, nekrietns cilvēks; arī nepaklausīgs, spītīgs dzīvnieks.
- sakliegt Ļoti skaļā balsī saucot, panākt, ka (kāds) sadzird, arī paklausa.
- obsekvencija Mūku paklausība klosteros pēc solījuma.
- kramgalvis Neattapīgs, neapķērīgs cilvēks, kam grūti padodas mācības; arī nepaklausīgs, stūrgalvīgs cilvēks.
- biezgalvis Neattapīgs, neapķērīgs cilvēks; nepaklausīgs, stūrgalvīgs, ietiepīgs cilvēks (retāk dzīvnieks).
- cietgalvis Neattapīgs, neapķērīgs cilvēks; nepaklausīgs, stūrgalvīgs, ietiepīgs cilvēks (retāk dzīvnieks).
- insubordinācija Nepaklausība (priekšniecībai).
- kontumācija Nepaklausība tiesas pavēlei ierasties noteiktā termiņā.
- neklausība Nepaklausība.
- nepaklausīšana Nepaklausība.
- neķielene Nepaklausīga meitene.
- stečka Nepaklausīga meitene.
- renitenti Nepaklausīgi.
- neklauša Nepaklausīgs cilvēks (parasti bērns); neklausulis.
- neklausulis Nepaklausīgs cilvēks (parasti bērns).
- koiba Nepaklausīgs dzīvnieks (piemēram, govs, zirgs).
- dreķelis Nepaklausīgs dzīvnieks.
- bamplis Nepaklausīgs pusaudzis.
- drickāns Nepaklausīgs pusaugu puika.
- ulliņš Nepaklausīgs zēns.
- roža Nepaklausīgs, arī nekaunīgs cilvēks (bērns, pusaudzis).
- nejaucīgs Nepaklausīgs, grūti savaldāms (par dzīvniekiem).
- blags Nepaklausīgs, grūti valdāms (par dzīvniekiem).
- blāgs Nepaklausīgs, grūti valdāms (par dzīvniekiem).
- pauskainis Nepaklausīgs, nerātns bērns vai pusaudzis.
- neatkurtīgs Nepaklausīgs, nerātns.
- nerātnīgs Nepaklausīgs, nerātns.
- steņģausis Nepaklausīgs, spītīgs cilvēks.
- denkslis Nepaklausīgs, trakulīgs, spēcīgs puisis.
- neklausīgs Nepaklausīgs.
- īņāties Nepaklausīt, čīkstēt, mīņāties uz vietas (vairāk par zirgu vai mazu bērnu).
- izgražot Nepaklausīt, jokot, muļķīgi uzvesties.
- niķāties Nepaklausīt, spārdīties, kost (parasti par zirgu).
- zeceris Nepatīkama, nepaklausīga persona.
- atkaklis Nerātnis, tāds, kas ir nepaklausīgs.
- rupucēns Nerātns, nepaklausīgs bērns.
- vebzis Nerātns, nepaklausīgs bērns.
- kuldurīgs Nerātns, nepaklausīgs, nikns, rosīgs.
- nedrēbns Nerātns, nepaklausīgs.
- ellenieca Nesaticīga, ķildīga sieviete; nepaklausīgs dzīvnieks.
- nedāris Nevaldāmais, nepaklausīgais.
- iemalss Nicīgs apzīmējums nepaklausīgam, spītīgam cilvēkam.
- pielaumēt Noburt, padarīt laumām 1(1) paklausīgu.
- saturēt grožos noturēt stingrā paklausībā, stingri valdīt (pār ko).
- staigāt pa drāti padevīgi, paklausīgi izpildīt jebkuru pavēli.
- apklausīties Pajautāt (vairākiem, vairākās vietās); paklausīties, ko saka citi.
- aizklausīt Pakalpīgi, paklausīgi kādu apmierināt.
- tikt galā (ar kādu) pakļaut savai ietekmei, panākt, ka paklausa; uzveikt.
- dancot, kā kāds pūš un spēlē pakļauties cita gribai, bez ierunām paklausīt.
- blags Palaidnīgs, nepaklausīgs, nerātns.
- blāgs Palaidnīgs, nepaklausīgs, nerātns.
- valdīt Panākt (parasti ar stingrību), ka (cilvēks, piemēram, audzināmais) paklausa, izturas vēlamā veida.
- turēt grožos (kādu) panākt pilnīgu paklausību; stingri valdīt pār kādu.
- paņemt savā varā Panākt, ka pakļaujas, paklausa.
- ņemt (arī ķert) pie dziesmas par nepaklausību, neatļautu darbību u. tml. pakļaut (kādu) sodam.
- uņģistītis Pārgalvīgs, nepaklausīgs zēns.
- paimeitiņa Pārlieku paklausīga, uzvedīga meitene, jauniete, kas cenšas ar savu izturēšanos, rīcību izdabāt pieaugušajiem.
- paibērniņš Pārlieku paklausīgs, uzvedīgs bērns, kas cenšas ar savu izturēšanos, rīcību izdabāt pieaugušajiem.
- paipuisītis Pārlieku paklausīgs, uzvedīgs zēns, jaunietis, kas cenšas ar savu izturēšanos, rīcību izdabāt pieaugušajiem.
- saaģitēt Pierunājot, pārliecinot panākt, ka (kāds) paklausa, sāk rīkoties.
- saliekt gredzenā piespiest būt paklausīgam, padevīgam, pārmācīt.
- saliekt ragā piespiest būt paklausīgam, padevīgam.
- pieklausīt Pietiekami labi paklausīt.
- Jona Pravietis Vecajā Derībā, Jonas grāmatas (uzrakstīta ap 400. g. p. m. ē.) galvenā persona (saukts arī Jonass), plaši pazīstams viņa piedzīvojums, par nepaklausību Dievam nonākot valzivs vēderā ("Jonass valzivs vēderā").
- pretniecība Pretestība, nepaklausība.
- padungot Ritmiski paklaudzināt (parasti ar pirkstiem).
- cieta pauska saka, ja cilvēks (parasti bērns vai pusaudzis) ir nepaklausīgs, nerātns.
- liela smaule saka, ja cilvēks (parasti bērns vai pusaudzis) ir nepaklausīgs, nerātns.
- bieza galva Saka, ja cilvēks ir neattapīgs, neapķērīgs. (b) Saka, ja cilvēks ir stūrgalvīgs, nepaklausīgs.
- resna (arī liela) galva saka, ja cilvēks ir stūrgalvīgs, nepaklausīgs.
- liela (arī resna) galva saka, ja cilvēks ir stūrgalvīgs, nepaklausīgs.
- biezs pauris Saka, ja cilvēks ir stūrgalvīgs, nepaklausīgs.
- kā jērs saka, ja kāds ir ļoti rāms, lēns, padevīgs, paklausīgs, ja nepretojas, ļauj ar sevi darīt ko grib.
- liela galva saka, ja kāds ir pārāk patstāvīgs, pārdrošs, nepaklausīgs.
- cieta galva saka, ja kāds ir stūrgalvīgs, ietiepīgs, nepaklausīgs.
- kanonisas Sākumā mūķenes, no kurām prasīja klostera kopdzīvi, paklausību un tiklību, bet vēlāk parasti dižciltīgu patversmju iemītnieces.
- vantēt Sasaitēt nepaklausīga dzīvnieka galvu ar sapītām kājām.
- sasaukt Saucot panākt, ka (kāds) sadzird, arī paklausa.
- paturēt (arī saturēt) (ko) (savās) rokās savaldīt (ko), noturēt (ko) paklausībā; vadīt (ko).
- saturēt (arī paturēt) (ko) (savās) rokās savaldīt (ko), noturēt (ko) paklausībā; vadīt (ko).
- turēt (arī saturēt, paturēt) (ko) (savās) rokās savaldīt (ko), turēt (ko) paklausībā; vadīt (ko).
- turēt (ko) (savās) rokās savaldīt (ko), turēt (ko) paklausībā; vadīt (ko).
- macuri Sintoismā svinīga ceremonija ar mērķi piesaukt lūgšanās dievus un paklausīt viņu gribai; ceremonijas ik pēc noteikta laika tiek noturētas sintoistu svētnīcās.
- padauzīt Skaļi paklauvēt, paklaudzināt.
- paklaudzināt Skaļi paklauvēt.
- babis Skrandains ubags, arī biedēklis, ar ko baida mazus nepaklausīgus bērnus.
- Babajs Slāvu mitoloģijā - tēls, ar ko biedēja nepaklausīgus un niķīgus bērnus.
- šlakāns Slinks cilvēks, slinks, nepaklausīgs suns.
- liekt ragā spiest būt paklausīgam, padevīgam.
- buka Spītīgs, nepaklausīgs cilvēks.
- krolis Spītīgs, nepaklausīgs zēns.
- sasvilpt Svilpjot panākt, ka (kāds) sadzird, arī paklausa.
- autoritāra vadīšana tāda vadīšana, kurā no darbiniekiem prasa bezierunu paklausību un maz uzklausa viņu viedokli.
- mīksts Tāds, kas ir paklausīgs, padevīgs.
- trolis Tāds, kas ir spītīgs, nepaklausīgs.
- pazemīgs Tāds, kas izrāda, uzsver savu padevību, paklausību, pakļāvību (kādam), bijību (pret kādu).
- niķīgs Tāds, kas izturas kaprīzi, untumaini, arī nepaklausīgi (parasti par bērnu).
- rātns Tāds, kas nedara palaidnības, tāds, kas ir paklausīgs (parasti par bērnu); tāds, kas izturas mierīgi, klusu.
- padevīgs Tāds, kas pakļaujas, paklausa bez pretestības, arī pazemīgi.
- nerātns Tāds, kas palaidņojas, blēņojas, tāds, kas ir nepaklausīgs (parasti par bērnu); tāds, kas nemitīgi kustas, trokšņo.
- drabans Tas, kas dreb; nemierīgs, nepaklausīgs, arī palaidnīgs bērns.
- sataurēt Taurējot panākt, ka (vairāki, daudzi) nokļūst, ierodas (kopa, kādā kopuma, arī kur); taurējot panākt, ka (kāds) sadzird, arī paklausa.
- paugainis Trakulīgs, nebēdnīgs, nepaklausīgs cilvēks.
- paklausīt uz vārda (arī uz pēdām) tūlīt paklausīt.
- turēt grožos turēt stingrā paklausībā, stingri valdīt (pār ko).
- saūjināt Ūjinot panākt, ka (kāds) sadzird, arī paklausa.
- vargāns Uzmācīgs, nemierīgs, nepaklausīgs dzīvnieks (retāk cilvēks).
- vērzelīgs Valdāms, paklausīgs.
- Ēdenes dārzs Vecās Derības Pirmajā Mozus grāmatā un Korānā - "dārzs", kurā pēc savas radīšanas dzīvojuši Ādams un Ieva un no kura tie par nepaklausību izdzīti.
- obsekvencija Vieta, kur iesloga nepaklausīgos mūkus.
- nepaklausīgums Vispārināta īpašība --> nepaklausīgs, šīs īpašības konkrēta izpausme.
- oranžisti Ziemeļīrijas protestantu apvienība (dibināta 1795. g.); vēlāk tā sauca visus Anglijai paklausīgos īrus.
- Brunhilde Ziemeļu teikā - valkīra, kurai Odins par nepaklausību liek iemigt dziļā miegā liesmu apņemtā kalnā, līdz Sigurds viņu uzmodina.
- apgaismība Zinātnes un kultūras izplatīšana, feodālisma apkarošana 17.-19. gadsimtā, raksturīga uzsvērta ticība cilvēka prāta spējām - racionālismam, veicināja reliģijas pakārtošanu utilitārām vajadzībām (uzturēt morāli, nodrošināt paklausību valsts varai u. tml.). Radikālākie apgaismības ideologi iestājās pret reliģiju vispār, īpaši pret kristīgo ticību un baznīcu.
paklau citās vārdnīcās:
MLVV
LLVV