zvanītājs
zvanītājs vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | zvanītājs | zvanītāji |
| Ģen. | zvanītāja | zvanītāju |
| Dat. | zvanītājam | zvanītājiem |
| Akuz. | zvanītāju | zvanītājus |
| Lok. | zvanītājā | zvanītājos |
zvanītāja sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | zvanītāja | zvanītājas |
| Ģen. | zvanītājas | zvanītāju |
| Dat. | zvanītājai | zvanītājām |
| Akuz. | zvanītāju | zvanītājas |
| Lok. | zvanītājā | zvanītājās |
1.Kalpotājs (baznīcā, kapsētā), kura pienākums ir zvanīt baznīcas vai kapsētas zvanus; zvaniķis.
PiemēriLai darot, kas vīrišķiem tādā reizē darāms: lai apstaigā kapa racējus, sameklē apstāvētāju, salīgst zvanītāju un pūtējus — un priekšlaikus nepielejas kā mārks!
- Lai darot, kas vīrišķiem tādā reizē darāms: lai apstaigā kapa racējus, sameklē apstāvētāju, salīgst zvanītāju un pūtējus — un priekšlaikus nepielejas kā mārks!
2.Cilvēks, kas veic telefona zvanu.
PiemēriViņa atpazina zvanītāja numuru.
- Viņa atpazina zvanītāja numuru.
- Otrais zvanītājs bija nometis klausuli.
- Atbildēju nereģistrētam zvanītājam.
Avoti: ĒiV, T
Piemēri valodas korpusos:šeit