svilpt
Lietojuma biežums :
svilpt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs
Locīšana
1.Radīt augstu, samērā griezīgu skaņu, virzot gaisu starp saspriegtām lūpām, zobiem, arī caur kādu priekšmetu (piemēram, svilpi); atskanēt šādai skaņai; arī svilpot1.
1.1.transitīvs Ar šādu skaņu signalizēt (parasti dzīvniekam).
1.2.Radīt augstu, samērā griezīgu balss skaņu (par dzīvniekiem, parasti par putniem).
1.3.pārnestā nozīmē Būt tādam, kur signālierīce rada augstu, samērā griezīgu skaņu (parasti par transportlīdzekļiem).
2.parasti formā: trešā persona Virzoties un skarot kādu šķērsli, radīt augstu, samērā griezīgu skaņu (par vēju); arī svilpot2.
2.1.Virzoties gaisā, radīt augstu, samērā griezīgu skaņu (par lidojošiem priekšmetiem, parasti par lodēm).
2.2.Virzoties, tiekot virzītam gaisā, radīt augstu, samērā griezīgu skaņu (par, parasti šauriem, priekšmetiem).
2.3.Vibrējot, skarot kā virsmu, radīt augstu, samērā griezīgu skaņu (par rīkiem, ierīcēm, iekārtām u. tml.).
3.formā: lokāmais darāmās kārtas tagadnes divdabis (-ošs, -oša) Augsts, samērā griezīgs (par skaņu); arī svilpot3.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri