piekūleņot
piekūleņot 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; lieto: paretiLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | piekūleņoju | piekūleņojam | piekūleņoju | piekūleņojām | piekūleņošu | piekūleņosim |
| 2. pers. | piekūleņo | piekūleņojat | piekūleņoji | piekūleņojāt | piekūleņosi | piekūleņosiet, piekūleņosit |
| 3. pers. | piekūleņo | piekūleņoja | piekūleņos | |||
Pavēles izteiksme: piekūleņo (vsk. 2. pers.), piekūleņojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: piekūleņojot (tag.), piekūleņošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: piekūleņotu
Vajadzības izteiksme: jāpiekūleņo
Kūleņojot pievirzīties (pie kā, kam klāt, arī kam tuvāk).
Avoti: LLVV