kaitēt1
Lietojuma biežums :
kaitēt [kaĩtēt] 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs
Locīšana
1.Ar savu rīcību, izturēšanos izraisīt ko nevēlamu, nodarīt ļaunu; būt par cēloni tam, ka izraisās kas nevēlams.
Piemēri— Tu spēj tikai kaitēt, tikai kaitēt un muļķa cilvēkus baidīt.
1.1.Nevēlami iedarboties uz kaut ko (piemēram, par vielām, vides apstākļiem).
PiemēriDomāju, ka man vislabāk norobežoties no šī politiskā akta, kas kaitē Lietuvas attiecībām ar Krieviju.
2.joma: jurisprudence Ar savu darbību vai bezdarbību izraisīt ko nevēlamu, pēc likuma sodāmu.
Avoti: LLVV, T
Korpusa piemēri:šeit