jutoņa
jutoņa sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | jutoņa | jutoņas |
Ģen. | jutoņas | jutoņu |
Dat. | jutoņai | jutoņām |
Akuz. | jutoņu | jutoņas |
Lok. | jutoņā | jutoņās |
Garastāvoklis, noskaņojums.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ja tos atskaņoja nepārtraukti, dramatiski depresīva jutoņa uzradās viens divi.
- Gāju aizvien tuvāk, taču nekas nekliedēja dziļo atstātības jutoņu.
- Visas šīs jutoņas es gribēju attēlot un motivēt sīkāk, taču nespēju.
- Tā bija kāda nezināma, tikai nojaušama, kārota un bijāta jutoņa.
- – Viņš jau nav cilvēks, kam dotas visādas jutoņas.