iztrūkt1
Lietojuma biežums :
iztrūkt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona
Locīšana
Notrūkt (parasti par pogu).
PiemēriMuļķīga gaišzila flaneļa pidžama ar iztrūkušām pogām un izdilušiem pogcaurumiem, čības iemauktas plikās kājās, bet zem tām gurkst sniegs.
Avoti: LLVV, T
Korpusa piemēri:šeit