iztrūkt2
iztrūkt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs
Locīšana
1.sarunvaloda; parasti formā: trešā persona Pietrūkt.
PiemēriLaikam dziļas domas manā mākslā iztrūkst, tāpēc ka es mākslu ārkārtīgi nopietni neuztveru.
2.nevēlams Nebūt, neierasties (tur, kur vajag būt).
PiemēriPar todien iztrūkstošo Annu nāca zināms, ka viņa veiksmīgi pārdevusi dārzā izaudzētās ogas, tikusi pie kāda, šobrīd pieciešama lata un aizbraukusi uz Rīgu noņemt bezlaulības vainagu.
Avoti: LLVV, T
Korpusa piemēri:šeit