ieviļņot
ieviļņot 2. konjugācijas darbības vārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | ieviļņoju | ieviļņojam | ieviļņoju | ieviļņojām | ieviļņošu | ieviļņosim |
| 2. pers. | ieviļņo | ieviļņojat | ieviļņoji | ieviļņojāt | ieviļņosi | ieviļņosiet, ieviļņosit |
| 3. pers. | ieviļņo | ieviļņoja | ieviļņos | |||
Pavēles izteiksme: ieviļņo (vsk. 2. pers.), ieviļņojiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: ieviļņojot (tag.), ieviļņošot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: ieviļņotu
Vajadzības izteiksme: jāieviļņo
1.intransitīvs; parasti formā: trešā persona Viļņojot ieplūst (kur iekšā) – par upi, straumi u. tml.
1.1.pārnestā nozīmē Ieplūst (kur iekšā) – par gaisu smaržu u. tml.; izplatīties (kur iekšā) – par skaņu.
2.transitīvs; parasti formā: trešā persona Ievirzīt (kur) – par viļņiem.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ieviļņodams pamali, garām aizšalc tukšs agrais vilciens.
- To skumjas kļuva tik maigas, neatlaidīgas, ka tās ieviļņoja pat tajās sirdīs, kurām tieši nebij muzicēts.
- – Pirmkārt, – pieskaņojoties telpā valdošajai atmosfērai, kliedz arī Vitiņa, – karē garo šķipsnu neviens nekad neieviļņo.
- Bērnam rīt izlaidums, faktiski dzīves svarīgākā diena, viss jau sapirkts, atliktu tikai ieviļņot garo šķipsnu, bet ko tad te lai vairs ieviļņo?
- "Reiz es gribēju paņemt līdzi bērnības bilžu albumu," Patriks izsacīja, spēlējot lielību prieka ieviļņotā balsī, bet meitene tikmēr iedomājās par tiem skaņu audumiem, kurus nospēlēt šeit pie ugunskura būtu tik labi.