atrūkt
atrūkt 1. konjugācijas darbības vārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | atrūcu | atrūcam | atrūcu | atrūcām | atrūkšu | atrūksim |
| 2. pers. | atrūc | atrūcat | atrūci | atrūcāt | atrūksi | atrūksiet, atrūksit |
| 3. pers. | atrūc | atrūca | atrūks | |||
Pavēles izteiksme: atrūc (vsk. 2. pers.), atrūciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: atrūcot (tag.), atrūkšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: atrūktu
Vajadzības izteiksme: jāatrūc
1.intransitīvs; parasti formā: trešā persona Ar rūkšanu atsaukties (piemēram, par lāci, suni).
2.transitīvs Īgni, negribīgi, arī neskaidri atbildēt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tētis, pieliecies pie akmeņu kaudzes, kaut ko neskaidri atrūc.
- – Jā, dzirdu, dzirdu, – Alfrēds vienaldzīgi atrūca.
- – es atrūcu un ar kāsu centos atbrīvot balsi no piesmakuma.
- - Tobiass atrūca, turpinādams skatīties uz papīra lapu rakstāmmašīnā.
- “Man labāk patīk takši,” atrūca vecītis. “