apstulbums
apstulbums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; sarunvaloda; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | apstulbums | apstulbumi |
| Ģen. | apstulbuma | apstulbumu |
| Dat. | apstulbumam | apstulbumiem |
| Akuz. | apstulbumu | apstulbumus |
| Lok. | apstulbumā | apstulbumos |
Rezultāts, stāvoklis → apstulbt; pastiprināts apmulsums.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- telūriskām grāmatām, zenītā raugāmies, stāvēt vizlas apstulbumā.
- Apstulbumā viņš apstājās, jo cilvēks nedrāzās projām.
- Jūlīte ir pirmā, kas atjēdzas no apstulbuma.
- Tās ieaijāja zēnu neomulīgā apstulbumā kā drudžainā sapnī.
- Klusums no apstulbuma, vai gaviles kā Salomes tuviniecei, kas sajuka prātā no bēdām?