aizrunātājs
aizrunātājs vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | aizrunātājs | aizrunātāji |
| Ģen. | aizrunātāja | aizrunātāju |
| Dat. | aizrunātājam | aizrunātājiem |
| Akuz. | aizrunātāju | aizrunātājus |
| Lok. | aizrunātājā | aizrunātājos |
aizrunātāja sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | aizrunātāja | aizrunātājas |
| Ģen. | aizrunātājas | aizrunātāju |
| Dat. | aizrunātājai | aizrunātājām |
| Akuz. | aizrunātāju | aizrunātājas |
| Lok. | aizrunātājā | aizrunātājās |
Cilvēks, kas aizrunā (par kādu); aizstāvis.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kādu aizrunātāju tad piesaukšu — Kad taisnais tikko būs drošs?
- kāds aizrunātājs atradies!
- Augsti aizgādņi un aizrunātāji tam stāvēja visur pie sāniem; kur viņš gāja, viņš uzvarēja, zobena nepacēlis.
- kāds aizrunātājs atradies