aizrūkt1
aizrūkt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aizrūcu | aizrūcam | aizrūcu | aizrūcām | aizrūkšu | aizrūksim |
| 2. pers. | aizrūc | aizrūcat | aizrūci | aizrūcāt | aizrūksi | aizrūksiet, aizrūksit |
| 3. pers. | aizrūc | aizrūca | aizrūks | |||
Pavēles izteiksme: aizrūc (vsk. 2. pers.), aizrūciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aizrūcot (tag.), aizrūkšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aizrūktu
Vajadzības izteiksme: jāaizrūc
Rūcot attālināties.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ja pērkons aizrūc ledu upēs un ezeros – būs auksta vasara.
- Gar viņiem nopļerkst motorolleri un aizrūc mašīnas.
- Gar pavērto viesnīcas logu garām aizrūc automašīnas.
- Tumšajās debesīs aizrūca lidmašīna.
- Paiet kāds brītiņš, Zigis tikmēr jau ir paēdis, tad motors aizrūc prom, un paps kopā ar vēl vienu aukstuma pūtienu drebinādamies atgriežas.