aizrunāt
aizrunāt 2. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | aizrunāju | aizrunājam | aizrunāju | aizrunājām | aizrunāšu | aizrunāsim |
| 2. pers. | aizrunā | aizrunājat | aizrunāji | aizrunājāt | aizrunāsi | aizrunāsiet, aizrunāsit |
| 3. pers. | aizrunā | aizrunāja | aizrunās | |||
Pavēles izteiksme: aizrunā (vsk. 2. pers.), aizrunājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: aizrunājot (tag.), aizrunāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: aizrunātu
Vajadzības izteiksme: jāaizrunā
1.Pārspēt runāšanā.
2.Runāt, teikt, bilst (ko) kāda labā.
3.Iepriekš norunāt, lai atstāj, uzglabā, rezervē (ko).
4.Runā nonākt, izstāstīt (līdz kādai vietai); izstāstīt vairāk, nekā būtu vēlams vai drīkstētu.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Divi kaķēni jau aizrunāti, bet pieciem saimnieki vēl nav atrasti.
- Aizrunāt viņu nevar neviens — ne mazs, ne liels priekšnieks.
- Viņam izdevās aizrunāt atbildīgus darbiniekus parfimērijas rūpnīcā „ Dzintars”.
- Pagājušajā gadā kādai māmiņai pārdevām desmit gaiļus, šim gadam aizrunāti piecpadsmit.
- Visus nākamos augstskolas gadus jau bijām aizrunāti rudens talkām šajā kolhozā.’’