Paplašinātā meklēšana
Meklējam filozofija.
Atrasts vārdos (2):
Atrasts vārdu savienojumos (6):
Atrasts skaidrojumos (90):
- fikcionālisms "It kā" filozofija, pēc kuras vispārīgie jēdzieni, priekšstati un kategorijas ir fikcijas, kas radītas, lai regulētu mūsu sajūtas un rīcību; izstrādājis vācu filozofs H. Faihingers (1852. - 1933. g.).
- imanences filozofija 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma filozofijas virziens, kura pamatā ir uzskats, ka ārpus subjektīvās apziņas nekas neeksistē, objekts ir nesaraujami saistīts ar subjektu.
- tomisms Akvīnas Toma mācība, katoļu filozofijas virziens, kas apvieno atklāsmes reliģiju ar prāta atzinumiem.
- arhetips Antīkās filozofijas vēlīnā perioda pirmtēls, ideja.
- stoicisms Antīkās filozofijas virziens, kura ētiskajam ideālam raksturīga pašsavaldība, neuzbudināmība.
- skepticisms Antīkās filozofijas virziens, kura piekritēji apšaubīja vai noliedza zināšanu ticamību, neatzina iespējas racionāli pamatot cilvēka izturēšanās normas.
- privācija Aristoteļa un viduslaiku filozofijas jēdziens defektīvu parādību skaidrošanai.
- antahkarana Austrumu filozofija un vēdu filozofija lieto šo vārdu lai apzīmētu saprātu, kas kontrolē fizisko ķermeni.
- Avicenna Avicenna Ibn Sīna (980.-1037. g.), filozofs, ārsts, dzejnieks, dzimis netālu no Buhāras, bet darbojies Persijā, darbi stipri ietekmējuši Eiropas filozofijas, medicīnas u. c. zinātņu attīstību.
- psihoīds Dažos filozofijas un bioloģijas virzienos immateriāls, dvēseliskai būtnei analogs spēks jeb faktors, kas mērķtiecīgi veido un kārto organisma norises tā, ka dzīvība organismā tiek radīta, uzturēta un attīstīta noteiktā veidā un virzienā.
- biosofija Dzīves gudrība, dzīves filozofija.
- natūrisms Dzīves veids un filozofija - kaila ķermeņa kulta sludināšana apvienojumā ar videi draudzīga dzīves veida popularizēšanu, nūdisma paveids, kura piekritēji arī uzturā cenšas patērēt pārtikas produktus, kas ir izaudzēti un saražoti, izmantojot videi draudzīgu tehnoloģiju.
- izziņas teorija filozofijas daļa, kas pētī izziņas procesu; gnozeoloģija.
- emerdžentā evolūcija filozofijas mācība, kas aplūko attīstību kā lēcienveida procesu; materiālistiskās dialektikas pretstats.
- vēstures filozofija filozofijas nozare, kas pētī vēstures procesu motīvus, likumsakarības un vēsturisko izziņu iespējas.
- spekulatīvā filozofija filozofijas sistēmas, kuru pamatā ir atziņa, ka zināšanas iegūstamas nevis empīriskas pieredzes ceļā, bet gan ar intelektuālu intuīciju, pārjutekliski vai abstraktu prātojumu ceļā u. tml.
- sinerģisms filozofijas virziens, kura pamatā ir apgalvojums, ka pasaules uztverei jābūt viengabalainai, vienotai un daudzpusīgai.
- bergsonisms Franču filozofa A. L. Bergsona mācība, "procesuālā filozofija", kas galveno nozīmi piešķir kustībai, izmaiņām un evolūcijai.
- hēgelisms Hēgeļa filozofija un uz tās pamata radušies filozofijas, virzieni.
- neohēgelisms Hēgeļa filozofijas skolas radikālais spārns; jaunhēgelisms.
- jaunhēgelisms Hēgeļa filozofijas skolas radikālais spārns; neohēgelisms.
- prāna Hinduismā - dzīvas būtnes ķermenī esošais dzīvības spēks jeb dzīvības dvašas, ko hindu filozofija iedala desmit kategorijās.
- advaita Hinduisma filozofijas sistēma, kas māca, ka šī pasaule ir ilūzija un ka patiesība ir viena un nedalāma.
- spinozisms Holandiešu filozofa B. Spinozas (1632-1677) filozofijas mācība.
- neokantisms Ideālistiskās filozofijas virziens, kas radās 19. gadsimta otrajā pusē un attīsta Imanuela Kanta filozofijas ideālistiskos un metafiziskos elementus.
- enerģētisms Ideālistisks filozofijas novirziens, kas apgalvo, ka kustība pastāv bez matērijas, un kas visas dabas parādības reducē uz enerģiju, kurai nav materiālas bāzes.
- kantisms Imanuela Kanta filozofija un uz tās pamata radušies filozofijas virzieni.
- ahinsa Indiešu filozofijas un reliģijas ētiskais princips, kas paredz atturēšanos no kaitīgas rīcības attieksmē pret visu dzīvo.
- epistemoloģija Izziņas teorija, filozofijas daļa, kas pētī izziņas un zināšanu dabu, izcelsmi un robežas, gnozeoloģija.
- vidžnjānavāda Jogāčāra - mahājānas budisma reliģiskās filozofijas skola, kas attīstīja ideju par tīrās, no jebkura satura atrautās apziņas iegūšanu gk. ar jogas palīdzību.
- kriticisms Kantisms - I. Kanta un viņa piekritēju t. s. kritiskā filozofija, arī sekotāju attīstītie filozofijas virzieni.
- neoaugustīnisms Katoliskās filozofijas virziens mūsu dienās, kas attīsta Platona un Augustīna tradīcijas.
- neotomisms Katoļu baznīcas vadošais filozofijas virziens, kas balstās uz Akvinas Toma mācību un pretendē uz ticības un prāta sintēzi.
- šruti Kopējs hinduisma svēto tekstu kompleksa nosaukums: Vēdas. Upanišadas, Upavēdas (jaunākās Vēdas) un Vēdangas (filozofijas, astronomijas, rituālās prakses un citu reliģisko priekšrakstu traktāti).
- komplementaritātes princips kvantu fizikas, vēlāk arī visas modernās zinātnes un dabas filozofijas pamatpostulāts, ko 1927. g. formulēja dāņu fiziķis N. Bors: "Liela Patiesība ir Patiesība, kuras pretmets arī ir liela Patiesība".
- čja Ķīniešu domāšanas, filozofijas skolas.
- dianoioloģija Mācība par domāšanas spēku, vērojama Lamberta un Šopenhauera filozofija.
- divējādā patiesība mācība par filozofijas un teoloģijas patiesību savstarpējo neatkarību un to pretrunas iespēju; radās v-laikos.
- metamatēmatika Matemātikas filozofija.
- analītiskā filozofija mūsdienu filozofijas virziens, kas filozofiju reducē uz izziņas valodisko līdzekļu analīzi.
- personālisms Mūsdienu reliģiskās filozofijas virziens, kas personību uzskata par esamības pirmelementu un augstāko garīgo vērtību, bet pasauli - par visaugstākās personas - Dieva - radošās darbības izpausmi.
- natūrfilozofs Natūrfilozofijas pārstāvis.
- ismi Nicinošs apzīmējums modernajiem filozofijas un mākslas veidiem.
- vec- Norāda, ka salikteņa otrajā daļā nosauktais ir kādas, piemēram, mākslas, filozofijas skolas senākais novirziens.
- de omnibus dubitandum par visu jāšaubās (Dekarta filozofijas izejpunkts).
- prāna pareiza elpošana kā indiešu agrīnās filozofijas pamatkoncepcija, saskaņā ar kuru elpošana nodrošina organisma dzīvības procesu norisi.
- 21. novembris Pasaules filozofijas diena.
- Šankara Pazīstamākais klasiskās hinduisma filozofijas skaidrotājs (788.-820. g.), attīstīja upanišadu mācību un paziņoja, ka reāla ir tikai mūžīgā esamība, savukārt parādību pasaule ir maijas ilūzija.
- saliktās tatvas piecu primāro tatvu kombinācija pa divām, ar kurām var izteikt dažādus ēteriskās fizioloģijas un tantrisma ezoteriskās filozofijas jēdzienus.
- principiālā koordinācija pieņēmums, ka filozofijas izejpunkts ir subjekta un objekta vienība pieredzē.
- pirmssokratisks pirmssokrastiskais periods - senākais periods Senās Grieķijas filozofijā (6.-5. gs. p. m. ē.), kad filozofija pirmo reizi kļuva par patstāvīgu zinātni.
- gollisms Politiska filozofija, kas sakņojas franču politiskā un militārā vadoņa Šarla de Golla idejās (gk. iedibināt un nosargāt stingri centralizētu valdīšanu, kā arī neuzņemties starptautiskas saistības uz nacionālo interešu rēķina), taču savā ietekmē neaprobežojas nedz tikai ar gollistu partijām, nedz tikai ar Franciju.
- normatīvisms Politiskās un tiesiskās domas virziens, kas radās 20. gs. 1. p. uz neopozitīvisma un neokantisma filozofijas bāzes.
- aksiosofija Praktiska vērtību filozofija.
- modernisms Reliģijas un filozofijas virziens, kas cenšas apvienot mūsdienu zinātnes (it īpaši dabaszinātņu) atziņas ar reliģijas dogmām.
- sholastika Reliģiskā filozofija (viduslaikos), kuras galvenais mērķis bija kristīgās ticības dogmu racionālistiska sistematizācija, apoloģija, izmantojot formālās loģikas paņēmienus.
- gnosticisms Reliģiski filozofiskas mācības (1.-3. gs.), kurās bija apvienoti kristietības, austrumtautu reliģiju un sengrieķu filozofijas elementi.
- garīgā kultūra sabiedrības un cilvēka garīgās darbības un tās rezultātu kopums (izziņa, tikumība, audzināšana un izglītība, tiesības, filozofija, ētika, estētika, zinātne, māksla, mitoloģija, reliģija).
- saientoloģija Scientoloģija - "lietišķā reliģiskā filozofija, kas balstīta uz dianētiku.
- sāmkhja Senākā no sešām hinduistu filozofijas skolām, kas radusies ap 6. gs. p. m. ē., tās uzmanības centrā ir gara un matērijas attiecības; vēlāk tā saplūda ar teistisko jogu.
- sānkhja Senās Indijas filozofijas skola (ar uzplaukumu 3.-9. gs.), kas atzīst vēdu autoritāti un atzīst divus pirmcēloņus materiālo (prakriti) un garīgo (purušu), kuru mijiedarbība ir visas attīstības pamatā.
- sānkja Senās Indijas filozofijas skola, kura atzīst vēdu autoritāti un kuras pamatā ir mācība par cēlonību; izšķir divas realitātes - dabu (prakriti) un individuālo garu (purušu); sānkhja.
- megarieši Sengrieķu filozofijas Megaras skolas pārstāvji, kas sevišķi piekopuši strīdus mākslu, tādēļ tika saukti arī par eristiķiem (visa apstrīdētājiem).
- megariķi Sengrieķu filozofijas Megaras skolas pārstāvji, kas tika saukti arī par eristiķiem (visa apstrīdētājiem).
- kirēnieši Sengrieķu filozofijas skola, ko 4. gs. pr. m. ē. dibināja Aristips no Kirēnas; par augstāko labumu kirēnieši atzina jutekliskas baudas, dzīves baudīšanu; kirenaiķi; Kirēnas skola; kirēniķi.
- kirēniķi Sengrieķu filozofijas skola, ko 4. gs. pr. m. ē. dibināja Aristips no Kirēnas; par augstāko labumu kirēnieši atzina jutekliskas baudas, dzīves baudīšanu; kirenaiķi; kirēnieši; Kirēnas skola.
- kiniķi Sengrieķu filozofijas skola, ko dibinājis Sokrāta skolnieks Antistens 4. gs. p. m. ē.; noliedza sabiedrībā pieņemto morāli, aicināja uz askētismu, vienkāršību un atgriešanos pie dabas.
- ciniķis Sengrieķu filozofijas skolas pārstāvis, kura sludināja sabiedrisko un tikumisko normu neievērošanu, atgriešanos pie dabas; kiniķis.
- neopitagorisms sengrieķu filozofijas virziens, kas turpināja pitagorisma mācību; pastāvēja no 1. gs. p. m. ē. līdz 3. gs. m. ē.
- njāja Senindiešu filozofijas sistēma; īpašu vērību veltīja izziņas loģiskajiem aspektiem un atzina 4 drošus izziņas līdzekļus - uztvērumu, secinājumu, salīdzinājumu un pierādījumu; pieļāva arī nedrošus izziņas līdzekļus, ētikā aicināja atbrīvoties no pieķeršanās lietu pasaulei.
- daršana Seno indiešu filozofijas jēdziens, kas apzīmē spēju redzēt, pārdzīvojumu, pieredzi, sapratni, doktrīnu.
- konceptuālisms Sholastiskās filozofijas virziens, pēc kura vispārīgie jēdzieni ir īpaša apziņas forma - pirmspieredzes koncepti.
- sofistika Sofistu (1) izveidotais filozofijas virziens.
- scientoloģija Starptautiska reliģiska kustība "lietišķā reliģiskā filozofija", kas saistīta ar īpašu psihoterapijas paveidu (t. s. dianētiku) un sludina, ka tās mācība stiprina cilvēka garīgo pašapzināšanos.
- advaita vedānta Šankaras radītā hinduistiskā filozofija, kas balstīta uz sanskrita svētajiem rakstiem "Vedānta-Sūtra", tā māca, ka šī pasaule ir maija (ilūzija) un ka Patiesība ir viena un nedalāma; tai pretēja filozofija ir dvaita jeb duālisms.
- demitoloģizācija Teoloģiska Rakstu skaidrošanas metode (20. gs.), kuras lietotāji uzskata, ka Bībele sarakstīta mitoloģiskā valodā, un mēģina tajā ietverto kristīgo vēsti atveidot eksistenciālās filozofijas jēdzienos.
- vēsturiskā tiesību skola tiesību doktrīna un tiesību filozofijas virziens, kas pauž uzskatus par tiesībām kā tautas gara izpausmi - tiesības veidojas kopā ar tautas dzīvi lēnā, ilgstošā vēstures procesā.
- spekulatīvfilosofija Uz spekulācijām (2) dibināta filozofija.
- solipsisms uzskats, arī filozofijas virziens, saskaņā ar kuru eksistē tikai domājošais subjekts un objektīvā pasaule pastāv vienīgi viņa apziņā.
- kategoriskais imperatīvs vācu filozofa I. Kanta (1724.-1804. g.) tiesību filozofijas jēdziens, kas izsaka apriāro morālo likumu, pēc kura jāvadās cilvēkiem, - katram cilvēkam vienmēr jārīkojas tā, lai viņa uzvedība varētu kalpot par piemēru vispārējai likumdošanai, un pret cilvēku nekad nedrīkst izturēties kā pret līdzekli kādu mērķu sasniegšanai; katrs cilvēks vienmēr ir augstākais mērķis un vērtība.
- metagrammatika Valodniecības filozofija; salīdzināma valodu zinātne.
- virsbūve vēsturiskā materiālisma kategorija, pēc kuras politika, tiesības, morāle, māksla, filozofija un reliģija tiek uzskatītas par ideoloģisko attiecību un sabiedriskās apziņas formu kopumu, kas radies uz ekonomiskās bāzes pamata.
- sholastiskais reālisms viduslaiku filozofijas virziens, kas atzina, ka universālijas, jeb vispārējie jēdzieni ir tā objektīvā realitāte, kas pastāv neatkarīgi no konkrētajiem priekšmetiem; pamatnostādne, ka idejas atrodas Dieva prātā, bet atsevišķas lietas ir to nepilnīgas kopijas.
- nominālisms Viduslaiku filozofijas virziens, kas uzskata, ka universālijas (vispārīgi jēdzieni) pastāv nevis īstenībā, bet tikai domāšanā.
- reālisms Viduslaiku sholastiskās filozofijas virziens, kas atzina vispārīgu jēdzienu (universāliju) objektīvu eksistenci neatkarīgi no atsevišķiem priekšmetiem.
- jogāčāra Vidžnjānavāda - mahājānas budisma reliģiskās filozofijas skola, radās ap 2. gs., attīstīja ideju par tīrās, no jebkura satura atrautās apziņas iegūšanu gk. ar jogas palīdzību.
- mīmānsa Viena no 6 ortodoksālajām senindiešu filozofijas skolām, kas balstīta uz vēdām.
- dao Viena no ķīniešu klasiskās filozofijas pamatkategorijām, sākotnējā nozīme - "ceļš", vēlāk - "lietu dabiskā kārtība", "likumsakarība", "pareiza rīcība".
- joga Viena no ortodoksālajām senindiešu ideālistiskās filozofijas sistēmām, kas par cilvēka rīcības galveno mērķi uzskata psihes pilnīgu atbrīvošanos no materiālās eksistences.
- prākrits viena no senindiešu filozofijas kategorijām, kas apzīmē visu materiālo un garīgo lietu sievišķo sākotni.
filozofija citās vārdnīcās:
MLVV
LLVV