šņākoņa
šņākoņa sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | šņākoņa | šņākoņas |
| Ģen. | šņākoņas | šņākoņu |
| Dat. | šņākoņai | šņākoņām |
| Akuz. | šņākoņu | šņākoņas |
| Lok. | šņākoņā | šņākoņās |
2.Ilgstošu nepārtrauktu trokšņu kopums → šņākt2.
3.Ilgstošu nepārtrauktu trokšņu kopums → šņākt3.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Bija tumšs un kluss, no vecmāmiņas istabas plūda klusa šņākoņa.
- Bet Dievs klusē, tikai šņākoņa ausīs, šņākoņa priekšnamā. „
- Koronas izlāde izpaužas kā gāzes vāja spīdēšana un klusa šņākoņa.
- Ap pulksten pieciem vakarā dzirdēju šņākoņu, nepievērsu uzmanību.
- , šņākoņa)," izsmeļoši paskaidro skaņdarba autors.