uzvilnīt
uzvilnīt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzvilnīju | uzvilnījam | uzvilnīju | uzvilnījām | uzvilnīšu | uzvilnīsim |
| 2. pers. | uzvilnī | uzvilnījat | uzvilnīji | uzvilnījāt | uzvilnīsi | uzvilnīsiet, uzvilnīsit |
| 3. pers. | uzvilnī | uzvilnīja | uzvilnīs | |||
Pavēles izteiksme: uzvilnī (vsk. 2. pers.), uzvilnījiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzvilnījot (tag.), uzvilnīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzvilnītu
Vajadzības izteiksme: jāuzvilnī
Iesākt vilnīt; īsu brīdi, parasti spēcīgi, vilnīt.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņā uzvilnīja karsta, nikna greizsirdība, viņa sāka satraukti elpot.
- Svitenieku sirdīs 2006. gada pavasarī līdz ar dabas atmodu uzvilnīja dejotprieks.
- Kad pamodos, manī uzvilnīja tāds silts pateicības vilnis, ka izdarīju neatļautu gājienu.
- Vispirms sakustējās un uzvilnīja baso kāju pirksti, tad pēdas, lieli un ceļgali.
- Un tad, šīs vainas nomazgāšanai, manī uzvilnī silta, neaprakstāmi spēcīga pieķeršanās.