uzrūkt
uzrūkt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzrūcu | uzrūcam | uzrūcu | uzrūcām | uzrūkšu | uzrūksim |
| 2. pers. | uzrūc | uzrūcat | uzrūci | uzrūcāt | uzrūksi | uzrūksiet, uzrūksit |
| 3. pers. | uzrūc | uzrūca | uzrūks | |||
Pavēles izteiksme: uzrūc (vsk. 2. pers.), uzrūciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzrūcot (tag.), uzrūkšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzrūktu
Vajadzības izteiksme: jāuzrūc
1.Vēršoties (pret cilvēku vai dzīvnieku), neilgu laiku, arī reizēm rūkt (piemēram, par suni).
1.1.sarunvaloda, pārnestā nozīmē, transitīvs Īgni, nelaipni pateikt (ko kādam).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Varbūt Eiropas Komisijas pārstāvniecībai vajadzētu uzrūkt valdībai, lai tā beidz mērkaķoties?
- Man pat reizēm saka – o, viņš jums uzrūc?
- ir atšķirība, ja tu vienkārši atmet vai augstprātīgi uzrūc,
- — kaunīgi uzrūca paps, drūms kā negaisa mākonis pēc piedzīvotās sakāves.
- Es viņiem UZRŪCU!