uzkliegt
uzkliegt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzkliedzu | uzkliedzam | uzkliedzu | uzkliedzām | uzkliegšu | uzkliegsim |
| 2. pers. | uzkliedz | uzkliedzat | uzkliedzi | uzkliedzāt | uzkliegsi | uzkliegsiet, uzkliegsit |
| 3. pers. | uzkliedz | uzkliedza | uzkliegs | |||
Pavēles izteiksme: uzkliedz (vsk. 2. pers.), uzkliedziet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzkliedzot (tag.), uzkliegšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzkliegtu
Vajadzības izteiksme: jāuzkliedz
1.Skaļā balsī, kliedzot īsi, kategoriski pateikt (kādam, piemēram, pārmetumu, noraidījumu, pavēli).
1.1.intransitīvs
2.Skaļā balsī ko sakot, kliedzot panākt, ka (kāds) uzmostas (no miega).
3.apvidvārds Dziedāt ar uzkliedzieniem, mainīgā skaļumā.
Avoti: LLVV, ME
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kādreiz mums, pieaugušajiem, neizdodas savaldīties un bērnam tiek uzkliegts.
- Viņš ieslēdzis sievu vannasistabā un uzkliedzis „ mirsti, kuce”.
- , viņa uzkliedza un no visa spēka spēra man pa olām.
- - birģermeistars Medusrausis uzkliedza Eklēram un spēra ar kāju pret zemi.
- vīrs dusmīgi uzkliedza sunim, un tas arī kādu nieku pierāvās.