uzklīdenis
uzklīdenis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; nievājoša ekspresīvā nokrāsaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | uzklīdenis | uzklīdeņi |
| Ģen. | uzklīdeņa | uzklīdeņu |
| Dat. | uzklīdenim | uzklīdeņiem |
| Akuz. | uzklīdeni | uzklīdeņus |
| Lok. | uzklīdenī | uzklīdeņos |
uzklīdene sieviešu dzimtes 5. deklinācijas lietvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | uzklīdene | uzklīdenes |
| Ģen. | uzklīdenes | uzklīdeņu |
| Dat. | uzklīdenei | uzklīdenēm |
| Akuz. | uzklīdeni | uzklīdenes |
| Lok. | uzklīdenē | uzklīdenēs |
Uzklīdis dzīvnieks, arī cilvēks.
Avoti: LLVV