uzbļaut
uzbļaut 1. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | uzbļauju | uzbļaujam | uzbļāvu | uzbļāvām | uzbļaušu | uzbļausim |
| 2. pers. | uzbļauj | uzbļaujat | uzbļāvi | uzbļāvāt | uzbļausi | uzbļausiet, uzbļausit |
| 3. pers. | uzbļauj | uzbļāva | uzbļaus | |||
Pavēles izteiksme: uzbļauj (vsk. 2. pers.), uzbļaujiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: uzbļaujot (tag.), uzbļaušot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: uzbļautu
Vajadzības izteiksme: jāuzbļauj
2.Uzkliegt2.
3.apvidvārds Bļaujot, skaļi runājot, uzmodināt.
Avoti: LLVV, ViV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Latviski runājošā sirmgalve uzbļāva, lai krievu maita vācoties uz Krieviju.
- Tā vietā, lai sabučotu un samīļotu, visticamāk, uzbļaujam.
- Vecais viņai uzbļāva, viņa pasmējās un atgriezās atpakaļ pie akmens.
- Tad, uzbļāvis pilsoņiem izklīst, viņš atgriezās svinīgs uz stūra.
- Normunds neizturēja un no apakšas uzbļāva: " Palīdzējis būtu!"