sunīt
sunīt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | sunīju | sunījam | sunīju | sunījām | sunīšu | sunīsim |
| 2. pers. | sunī | sunījat | sunīji | sunījāt | sunīsi | sunīsiet, sunīsit |
| 3. pers. | sunī | sunīja | sunīs | |||
Pavēles izteiksme: sunī (vsk. 2. pers.), sunījiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: sunījot (tag.), sunīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: sunītu
Vajadzības izteiksme: jāsunī
Stabili vārdu savienojumiLamāt (arī sunīt) no panckām ārā (arī laukā).
- Lamāt (arī sunīt) no panckām ārā (arī laukā) vienkāršrunas stilistiskā nokrāsa — stipri lamāt
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Nereti dzīvnieka izturēšanās cēlonis meklējams nevis sunī, bet viņa saimniekā.
- Ar Čempu Baidena ceļu krustojās, kad sunīts vēl bija kucēns.
- Jā, laikam katrā sunī mīt mazs, drosmīgs lauva.
- — Loc, sunīt, padzeries, gan jau atlabsi.
- Todien Elza ilgi runāja par Aleksandru un sunīja viņa sievas.