smigucis2
smigucis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | smigucis | smiguči |
| Ģen. | smiguča | smiguču |
| Dat. | smigucim | smigučiem |
| Akuz. | smiguci | smigučus |
| Lok. | smigucī | smigučos |
Smalks lietutiņš.
Avoti: KV, ME
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Vai varbūt decembra smigucī ar saviem aizlijušajiem, saviem stiegrainajiem, saviem neauglīgajiem stiebriem krampjaini ķeršos lemešos, lai tikai mani neapvērš?
- līst bez grāvieniem, bez šalkoņas, graboņas, smigucis klusi šķīdina nakts gaismu nakts tumsā, karājas loga ailē kā slapja marle.
- Ja līdz tam es zināju vienīgi « lietu», kas vai nu « smidzināja», vai « gāza spaiņiem», bet visbiežāk vienkārši un bezpersoniski « lija», tad Elīzai bija gan « smigucis», « līņa» un « rasa», gan « plītenis», « stāvgāzenis» un « aumalis», un debesis viņai gan « žāvaini sisināja», « čurināja» un « nedēļām ilgi kašāja», un bites viņai ne tikai « koda» un « dzēla», bet arī « rēja».
- patekas, rasa, birda, sijātājs, smigucis, bāriņu asaras, debesu rasa, smīla, vīsla, gāzeņa lietus, aumaļu lietus, plītenis
- Kad no mazo ieliņu labirinta iznācu pie baznīcas, sāka zvanīt zvani, pierima smigucis un uzspīdēja saule – celtne bija daudz majestātiskāka un skaistāka par to, ko biju iztēlojusies, pētot attēlus – , un es aizkustinājumā apraudājos.