smīkņāt
smīkņāt 2. konjugācijas darbības vārds; nievājoša ekspresīvā nokrāsa, intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | smīkņāju | smīkņājam | smīkņāju | smīkņājām | smīkņāšu | smīkņāsim |
| 2. pers. | smīkņā | smīkņājat | smīkņāji | smīkņājāt | smīkņāsi | smīkņāsiet, smīkņāsit |
| 3. pers. | smīkņā | smīkņāja | smīkņās | |||
Pavēles izteiksme: smīkņā (vsk. 2. pers.), smīkņājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: smīkņājot (tag.), smīkņāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: smīkņātu
Vajadzības izteiksme: jāsmīkņā
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- - Man ļoti žēl, - joprojām smīkņādams, sacīja saimnieks.
- Nebūtu paši tēlojuši supermenus, viņš par to pat īpaši nesmīkņātu.
- – Nu, tas izklausās milzīgi gaviļaini, – smīkņā skolotājs.
- Pavisam jauniņi pantu kalēji smīkņā par pagājušā gadsimta dzeju un dzejniekiem.
- smīkņādams Sibillu pavilka uz zoba kāds pie bāra letes sēdošs puisis. „