smēķis
smēķis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | smēķis | smēķi |
| Ģen. | smēķa | smēķu |
| Dat. | smēķim | smēķiem |
| Akuz. | smēķi | smēķus |
| Lok. | smēķī | smēķos |
Tas, ko smēķē (parasti papiross, cigarete, cigārs, pīpe).
PiemēriZemē pie durvīm viņš ieraudzīja vēl neizdzisušu smēķa galu.
- Zemē pie durvīm viņš ieraudzīja vēl neizdzisušu smēķa galu.
- No viņa uzplūda lētu smēķu un alkohola dvaka.
- Ja mācības ilgs vairākas dienas, vajadzēs nopirkt kādu smēķi, kādu zeltera pudeli, piena krūzi no zemniekiem.
Avoti: LLVV, T
Korpusa piemēri:šeit