slampāt
slampāt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, nievājoša ekspresīvā nokrāsa, intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | slampāju | slampājam | slampāju | slampājām | slampāšu | slampāsim |
| 2. pers. | slampā | slampājat | slampāji | slampājāt | slampāsi | slampāsiet, slampāsit |
| 3. pers. | slampā | slampāja | slampās | |||
Pavēles izteiksme: slampā (vsk. 2. pers.), slampājiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: slampājot (tag.), slampāšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: slampātu
Vajadzības izteiksme: jāslampā
1.Nevīžīgi, kājas velkot, šļūcot, arī ar grūtībām, iet.
2.Sabradāt,savazāt slapju, piemīdīt netīru.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kājas vilkdama, skatienu nodūrusi, Helma slampāja uz mātes pusi.
- Iztīrījusi guļamistabu, meitene lēnām slampāja lejā pa kāpnēm.
- Slampājot pa grīdu un vairoties no uguns, viņa zābaku gumijas zoles kļuva lipīgas.
- Bet, kad es slampāju uz ceļgaliem pa tēta muguru, tas viņam atgādināja gandrīz vai īstu masāžu.
- Izlienu no pavārtes, slampāju pa peļķēm, ostu drēgnumā pusizgaisušās Viļņas smakas un arvien vairāk par visu šaubos.