slampa
slampa sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; vienkāršrunas stilistiskā nokrāsaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | slampa | slampas |
| Ģen. | slampas | slampu |
| Dat. | slampai | slampām |
| Akuz. | slampu | slampas |
| Lok. | slampā | slampās |
1.Netikla, izlaidīga sieviete; padauza.
2.apvidvārds Cilvēks vai dzīvnieks, kas nevīžīgi, neglīti iet (velkot kājas gar zemi).
3.Kāds, kas bradā pa slapjumu vai nobridies slapjš.
Avoti: EH, LLVV, ViV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Situāciju kontrolējošā slampa/ daiļava bija pamukusi malā ar sveiku ādu.
- Bazilisks ir izbēdzis, iesmērēdams man pašu parastāko vecpilsētas slampu.
- Kāpēc tu to slampu neizdzini,” brēca vīramāte!
- Ja līdz divdesmit gadiem nav dabūjis, tad atrisinājums ir vienīgi vecās slampās.
- Ar rozi apdāvinātā slampa iepleta acis, sak, balodīt, ko tas nozīmē?