piegrūst
piegrūst 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | piegrūžu | piegrūžam | piegrūdu | piegrūdām | piegrūdīšu | piegrūdīsim |
| 2. pers. | piegrūd | piegrūžat | piegrūdi | piegrūdāt | piegrūdīsi | piegrūdīsiet, piegrūdīsit |
| 3. pers. | piegrūž | piegrūda | piegrūdīs | |||
Pavēles izteiksme: piegrūd (vsk. 2. pers.), piegrūdiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: piegrūžot (tag.), piegrūdīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: piegrūstu
Vajadzības izteiksme: jāpiegrūž
1.Grūžot pievirzīt (pie kā, kam klāt, arī kam tuvāk).
1.1.Grūžot panākt, būt par cēloni, ka (kāds) pievirzās (pie kā, kam klāt, arī kam tuvāk).
1.2.Ar grūdienu pievērt, aizdarīt.
2.Ar strauju kustību pievirzīt, pielikt (pie kā, kam klāt).
2.1.Strauji pievirzīt, pielikt (kādam), parasti roku, lai pievērstu (tā) uzmanību kam.
2.2.Ar strauju kustību pielikt (ko degošu pie kā, kam klāt), lai (to) aizdedzinātu.
2.3.sarunvaloda Ar strauju kustību pievienot (pie kā, kam klāt).
3.Strauji piepildīt, aizņemt (piemēram, telpu, platību).
Avoti: LLVV, KiV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tas jau nav atrisinājums, ka ir drusciņ kaut kas piegrūsts.
- Viņš maltajai gaļai piegrūda degunu, lai apgrieztu uz otru pusi.
- Nez no kurienes uzradās raibs šunelis un piegrūda purnu Tuša biksēm.
- Trīs meitas cita citai piegrūda ar elkoni un iešalcās smieklos.
- - Jēkabs skaļi uzkliedza un piegrūda pistoli Fēliksam pie sejas.