piegrūt
piegrūt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | piegrūstu | piegrūstam | piegruvu | piegruvām | piegrūšu | piegrūsim |
| 2. pers. | piegrūsti | piegrūstat | piegruvi | piegruvāt | piegrūsi | piegrūsiet, piegrūsit |
| 3. pers. | piegrūst | piegruva | piegrūs | |||
Pavēles izteiksme: piegrūsti (vsk. 2. pers.), piegrūstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: piegrūstot (tag.), piegrūšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: piegrūtu
Vajadzības izteiksme: jāpiegrūst
1.Grūstot (kam), tikt pilnīgi vai daļēji piepildītam, aizbērtam (ar to).
2.Tikt strauji piepildītam, aizņemtam (parasti ar cilvēkiem) – par telpu, teritoriju.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Saulītei gaiši spīdot, publika devās uz jauko zaļumu prieku vietu lielā garā rindā, tā ka zaļumu vieta piegruva pilna.
- — Es tev varu piedraudēt ar nazi, lai kusties uz priekšu, bet es nevaru piegrūst nazi tavai sirdij un smadzenēm, lai tās gribētu kaut ko mainīt.
- Pirmais vilciens pēc tumsas iestāšanās piegruva pilns ar jāņubērniem, un Emīlam knapi atradās vieta vagona galā.
- Ja Bille sadomātu mazgāties kā Šērlija — piegrūst tikai slapju pirkstu pie degungala un zoda - , viņai tūlīt uzšautu pa dibenu.
- Zaldātiem atlika vien piegrūst lāpas pažobelēs iekārtajiem salmu vainagiem, kas bija mērcēti piķī, lai liesmas tūlīt sāktu laizīt namu sienas.