piešņorēt
piešņorēt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | piešņorēju | piešņorējam | piešņorēju | piešņorējām | piešņorēšu | piešņorēsim |
| 2. pers. | piešņorē | piešņorējat | piešņorēji | piešņorējāt | piešņorēsi | piešņorēsiet, piešņorēsit |
| 3. pers. | piešņorē | piešņorēja | piešņorēs | |||
Pavēles izteiksme: piešņorē (vsk. 2. pers.), piešņorējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: piešņorējot (tag.), piešņorēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: piešņorētu
Vajadzības izteiksme: jāpiešņorē
Šņorējot piestiprināt (pie kā, kam klāt).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Drusku pirksti nosala, bet paspēju kabeli divās vietās piešņorēt.
- Ar vienu aci vēroju apkārtējos – noskatu labu ideju – ielaminētu leģendu lapiņu piešņorēt pie mugursomas lences, lai ir ērtā vietā.
- Rezultātā mana mugursoma , kur iekšā tikai viens guļammaiss , tiek piešņorēta pie stūres un bomja
- Un nekam tur nevajadzētu būt piešņorētam vai iesprostotam kā putnam būrītī.