piešņākt
piešņākt 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | piešņācu | piešņācam | piešņācu | piešņācām | piešņākšu | piešņāksim |
| 2. pers. | piešņāc | piešņācat | piešņāci | piešņācāt | piešņāksi | piešņāksiet, piešņāksit |
| 3. pers. | piešņāc | piešņāca | piešņāks | |||
Pavēles izteiksme: piešņāc (vsk. 2. pers.), piešņāciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: piešņācot (tag.), piešņākšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: piešņāktu
Vajadzības izteiksme: jāpiešņāc
1.Šņācot būt par cēloni tam, ka skaņas izplatās viscaur (telpā, apkārtnē).
Avoti: LLVV, Žrg
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- — Tu domā, piešņāksi mani un basta!
- Šitā mani piešņākt!
- Kā jums jau zināms, visā manā Metuzāla mūžā it nevienai sievietei nav izdevies mani iesāpināt, piešņākt vai satriekt.
- Un, kad galīgi zilajās debesīs sāk vīdēt pa āža vilnas šķipsnai un bārdai un no kādas mājeles loga kasetniekā sāk skanēt kantāte ar J. Ziemeļnieka vārdiem “ Pie klusā Arkādijas parka” nimfu un satīru apvienotā kora izpildījumā, tad pat es noprotu, ka, bargos muitniekus piešņākuši, nupat pārkāpjam Torņakalna robežu.
- Bet nē, Ausma elpoja, drusciņ piešņākdama.