pieķept
pieķept 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pieķepu | pieķepam | pieķepu | pieķepām | pieķepšu | pieķepsim |
| 2. pers. | pieķep | pieķepat | pieķepi | pieķepāt | pieķepsi | pieķepsiet, pieķepsit |
| 3. pers. | pieķep | pieķepa | pieķeps | |||
Pavēles izteiksme: pieķep (vsk. 2. pers.), pieķepiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pieķepot (tag.), pieķepšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pieķeptu
Vajadzības izteiksme: jāpieķep
1.Piepildīties, piesūkties (ar ko mīkstu, lipīgu).
2.Pielipt (pie kā, kam klāt) – par ko mīkstu, lipīgu.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tāpat ar sodu var nomazgāt netīrumus, kas pieķepuši pie ledusskapja virsmām.
- Ja kaut kur ir pieķepis ēdiens, to noberzē un izslauka.
- Jāmaisa līdz pašām dibenam, lai siers nepieķeptu un nepiedegtu.
- Mati kā ar sārmu nozieķēti, pieķepuši galvas ādai, plaukstas glumas.
- Mati kā ķivere, droši vien pieķepuši ar asinīm...