pieķepēt
pieķepēt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvalodaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | pieķepēju | pieķepējam | pieķepēju | pieķepējām | pieķepēšu | pieķepēsim |
| 2. pers. | pieķepē | pieķepējat | pieķepēji | pieķepējāt | pieķepēsi | pieķepēsiet, pieķepēsit |
| 3. pers. | pieķepē | pieķepēja | pieķepēs | |||
Pavēles izteiksme: pieķepē (vsk. 2. pers.), pieķepējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: pieķepējot (tag.), pieķepēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: pieķepētu
Vajadzības izteiksme: jāpieķepē
1.transitīvs Pieziest (ar ko mīkstu, lipīgu).
2.transitīvs Pielipināt (ar ko mīkstu, lipīgu).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Sniegs pamazām pieķepē skropstas, kūst uz vaigiem, pieres un lūpām, notek gar zodu, gar šallē ieviņķelēto kaklu.
- Tabrauc pa sniegu, kas ir tik dziļš, ka lēnām lien uz jumta, tad arī priekša pieķepēs:)