pajumts
pajumts vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | pajumts | pajumti |
| Ģen. | pajumta | pajumtu |
| Dat. | pajumtam | pajumtiem |
| Akuz. | pajumtu | pajumtus |
| Lok. | pajumtā | pajumtos |
1.Jumta daļa, kas ir izvirzīta pāri celtnes ārsienai; vieta zem šādas jumta daļas.
1.1.Celtne, ko veido uz balstiem novietots pārsegums; arī nojume.
1.2.Telpa, vieta celtnē zem jumta.
2.Vieta, mītne, kur patverties, palikt kādu laiku; arī mājoklis, mājvieta.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Saņēmis mani aiz elkoņa, vilka steidzīgi zem pajumta.
- Vispirms stelpieši pajumti devuši jauniešu biedrības « Jaunatne smaidam» uzaicinātajiem brīvprātīgā darba veicējiem, bet gribējuši savējos, tieši Stelpei un stelpiešiem.
- Nelaime vienīgi, ka šādos apstākļos valdzinošais brīnumputns nemanot var pārvērsties rāmu mājas baložu barā, kas pariņķo, pariņķo virs mīļotāju galvām un atkal nolaižas uz savām pajumta laktām.
- Daudzi stāsti ir autentiski saistoši, jo autore apraksta notikumus un epizodes, ko pati piedzīvojusi gan bērnībā ( “ Pajumts”) un pusaudzes gados ( “ Ora et labora”), gan kara laikā ( “ Māsa Kārija”) un jaunībā ( “ Ko teiks sabiedrība”).
- Tiek citēts Bībeles teksts: “ Es zinu, ka liekuļi tiesā / Tos, kuri ar pātagām dzen / No dievnama veikalniekus, / Kas pasauli apgāna sen” ( 298), citēti “ nolādētie dzejnieki”: “ Kam dzimtene – pilsēts grēkpilns, / Bez pajumta un bez dzimtas / Ko svaidījis sapņu vilns, / Bet pazīst viņi viens otru / Un lepni kvēlo tiem skats” ( 294), Parīzes un dažu tēlu, piemēram, Žannas d’Arkas apraksts traktējams kā introtekstuāls kods – Parīze un brašā jaunava ir cikla “ Parīzes balādes” personāži.