novilnīt1
novilnīt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | novilnīju | novilnījam | novilnīju | novilnījām | novilnīšu | novilnīsim |
| 2. pers. | novilnī | novilnījat | novilnīji | novilnījāt | novilnīsi | novilnīsiet, novilnīsit |
| 3. pers. | novilnī | novilnīja | novilnīs | |||
Pavēles izteiksme: novilnī (vsk. 2. pers.), novilnījiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: novilnījot (tag.), novilnīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: novilnītu
Vajadzības izteiksme: jānovilnī
1.Īsu brīdi vilnīt un pārstāt vilnīt.
2.Īsu brīdi būt uztveramam (parasti par smaržu, skaņu).
3.apvidvārds Viļņveidīgi noplīvot.
4.apvidvārds Lepni, augstprātīgi iet.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Biezie, taisnie mati novilnī līdz palagam, apņemdami Emmas augumu līdzīgi gaiši pelēkam apmetnim.
- Šad un tad dubļos kaut kas slinki novilnīja, it kā melns zvērs tur pašā dibenā būtu krietni atraugājies.
- un tad kaut kur šajā bezgalīgajā spogulī iepil un tu novilnī