norūkt1
norūkt 1. konjugācijas darbības vārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | norūcu | norūcam | norūcu | norūcām | norūkšu | norūksim |
| 2. pers. | norūc | norūcat | norūci | norūcāt | norūksi | norūksiet, norūksit |
| 3. pers. | norūc | norūca | norūks | |||
Pavēles izteiksme: norūc (vsk. 2. pers.), norūciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: norūcot (tag.), norūkšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: norūktu
Vajadzības izteiksme: jānorūc
1.intransitīvs; parasti formā: trešā persona Īsu brīdi, vienu reizi rūkt (parasti par dzīvniekiem).
2.sarunvaloda, transitīvs Īgni, nelaipni noteikt, pateikt.
3.intransitīvs; parasti formā: trešā persona Īsu brīdi, vienu reizi rūkt (par mašīnām, ierīcēm u. tml.).
4.intransitīvs; parasti formā: trešā persona Rūkt un pārstāt rūkt (piemēram, par pērkonu).
5.intransitīvs; parasti formā: trešā persona Rūcot virzīties un pabeigt virzīties lejā, nost, gar (ko), pār (ko) – piemēram, par transportlīdzekļiem.
Stabili vārdu savienojumiNorūkt zem deguna; norūkt zem deguna; norūkt caur zobiem; noņurdēt caur zobiem; noņurdēt zem deguna.
- Norūkt zem deguna; norūkt zem deguna; norūkt caur zobiem; noņurdēt caur zobiem; noņurdēt zem deguna — neskaidri, īgni, negribīgi noteikt, pateikt
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- – klusi norūc vīrs un sasveicinās ar nupat pienākušo kolēģi Jāni.
- — Nē, es tam neticu, — viņš asi norūca.
- Atceros, ka reizi vai divas es norūcu “ Kauns!”
- – Redzams, ka esmu labi iemācījis, – Korotkovs norūca.
- — kņaziene norūca un piepeši pilnā kaklā iekliedzās: — Duņaška!