nokaukt
nokaukt 1. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | nokaucu | nokaucam | nokaucu | nokaucām | nokaukšu | nokauksim |
| 2. pers. | nokauc | nokaucat | nokauci | nokaucāt | nokauksi | nokauksiet, nokauksit |
| 3. pers. | nokauc | nokauca | nokauks | |||
Pavēles izteiksme: nokauc (vsk. 2. pers.), nokauciet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: nokaucot (tag.), nokaukšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: nokauktu
Vajadzības izteiksme: jānokauc
1.Īsu brīdi, vienu reizi kaukt (par dzīvniekiem); nokaukties1.
2.Īsu brīdi, vienu reizi radīt stieptu, spalgu, samērā augstu skaņu (piemēram, par ierīcēm, mašīnām); nokaukties2.
3.Kaukt (visu laikposmu) un pārstāt kaukt (par dzīvniekiem).
4.Kaucot virzīties un pabeigt virzīties lejā, nost, gar (ko), pār (ko).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Te viņiem aiz muguras nokauca bremzes un blakus piestāja kāda cita automašīna.
- Bremzes nokauca, motors noslāpa, tika slēgtas vai atmūķētas muzeja ārdurvis.
- Rugājs bija paspējis iziet aiz mājas stūra, kad nokauca mīna un izsprāga mājas otrā pusē.
- Tiklīdz ārā nokauc šāviņš vai mīna un var gaidīt, ka izsprāgs tuvumā, kāds steigšus pagriež rūti, lai sprādziena vilnis to neizsistu.
- Tiesa, arī tu vari kuru katru brīdi krist, un vai nav dzirdēts, kā nošalc šāviņš, nokauc mīna, aizsvelpj garām lode, kas nav tava, kā ar riebīgu kaucienu nāk lejā aviobumba, kā noraustās ievainotā zeme, kurai tu esi piespiedusies, ja bumba krīt tuvumā.