nankins
Lietojuma biežums :
nankins vīriešu dzimte
Blīvs, izturīgs, parasti dzeltens kokvilnas audums.
Avoti: LV87
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Elžbieta Norvaišiene tīksminājās, glāstīdama gludenās damasta un nankina lupatiņas, pret spalvu sabužinādama venēciešu samtu, un notrīsēja, ar pirkstu pārlaižot pār stingro, sudraba pavedieniem caurausto brokātu; viņa staigāja pa istabām, apsvērdama vietu jaunām mēbelēm un, paņēmusi rokās olekti, pastiepusies mērīja, vai jaunās konsoles augstums gana labi saderēs ar lielisko, pagaidām tikai zīmējumā redzēto, bet jau pasūtīto itāļu spoguļa ietvaru.
- Jons Motiejus, apsējis ap galvu platu zīda lenti, ar otru sajozis sava tēva veco, karmīnsarkano žiponu un rokā paņēmis līku spieķi, nolēma šai vakarā būt Jūdejas gudrais Melhiors, bet Elžbieta apsēja ap galvu rūtotu vilnas lakatu un, apvilkusi no laimīgas vaļinieces par divdesmit timpām nopirktu tērpu ar zaļi un sarkani svītrotiem kalamejas brunčiem, karnevāla vakaram pārtapa par zemnieci; Uršule, no pārbīļa atguvusies, vislabprātāk būtu ietērpusies ilgotajā mūķenes habitā, taču pēdējā mirklī ļāva veselajam saprātam ņemt virsroku un iztaisījās par klaidonīgu čigānieti – aplika veco, monētiņām apkabināto tēva turku jostu, kas viņas slaikajam viduklim apgāja riņķī divreiz, pie jostas piestiprināja vairākas ādas tarbiņas, uzvilka raibi puķotus nankina brunčus un mātes lādē atrastu gandrīz piecdesmit gadus vecu altembasa ņieburu; apvijusi ap galvu plīvuru, uzmālējusi melnas uzacis un ar biešu sulu nosārtinājusi lūpas, viņa izskatījās kā labi sazagusies čigāniete un nu izklaidējās, piedāvādamās pazīlēt vecajam Leonam Palubinskim, kurš burtiski tvīka un kusa no jaunās nebēdnieces izdarībām, un nemierīgi grozījās, kad asinis sāka sisties ne tikai deniņos, bet arī citās, sen pamirušās ķermeņa vietās.
- katru reizi arvien greznāk un skaistāk un divreiz vienu un to pašu mugurā nevilka, jo tas nebija gana smalki – un kā lai būtu, ja vienu dienu modē bija balodains zīds, citu dienu – papagaiļu krāsas, bet trešajā – putna piena krāsā, un visiem palīdzēja frizieri un ģērbēji, pērļu vietā nāca dimanti, bet vāverādiņas aizstāja sabuļi, sermuliņi un no gulbju dūnām austi apmalojumi; mājās daudzi smukuma un smalkuma pēc turēja mazus nēģerīšus, pundurīšus un mērkaķīšus, papagaiļus un kanārijputniņus, bet savus sunīšus baroja ar visgardākajiem kumosiem un maziem pīrādziņiem, ko cepēji cepa tieši šai vajadzībai; un tagad vairs nebija gana ar vienu greznu pili, vajadzēja arī otru un trešo, un Antakalnē gluži kā baltas sēnes cita pēc citas sadīga greznas Viļņas dižmaņu villas ar dārziem un strūklakām, un arī ar sievu vien vairs nepietika – visiem tagad bija pa vienai vai divām dārgām mīļākajām, un tām vajadzēja māju vai dzīvokli Viļņā; par jājamzirgiem maksāja tūkstošiem auksinu, par apzeltītām, ar zīdu iztapsētām karietēm ar spoguļstikliem – trīsreiz vairāk; drānām piegrieza divreiz vairāk brokāta, nekā būtu vajadzīgs, un sarauca to, savilka ielocēs un draperijās, samtu izšuva ar zelta un sudraba pavedieniem, bruņas zeltīja; pat istabu sienas neviens vairs nemēdza krāsot, balsināt vai izsist ar koku, tagad pat koka muižiņās istabas izlīmēja ar damastu, zīdu vai nankinu,