mīt1
mīt [mĩt] 1. konjugācijas darbības vārds; transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | minu | minam | minu | minām | mīšu | mīsim |
| 2. pers. | min | minat | mini | mināt | mīsi | mīsiet, mīsit |
| 3. pers. | min | mina | mīs | |||
Pavēles izteiksme: min (vsk. 2. pers.), miniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: minot (tag.), mīšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: mītu
Vajadzības izteiksme: jāmin
1.Cilājot kājas (ejot, staigājot, arī stāvot uz vietas), spiest, skart (ko) ar tām.
PiemēriViņi lēniem soļiem mina jūrmalas baltās smiltis, turēdamies kāpu tuvumā.
- Viņi lēniem soļiem mina jūrmalas baltās smiltis, turēdamies kāpu tuvumā.
- Manas augstpapēžu kurpēs autās kājas ķērās pērnajā kūlā un mežacūku rakumos, mina zaķu spiras un sajuta pat lielo skudru pārskrējienus — biju apstājusies viņu takā, netālu no pūžņa.
- Mūžīgie nastu nesēji — pakāpieni — pacietīgi gaidīja, kad tos atkal mīs un kad tiem uzspļaus.
- Putekļi, kurus tu min, ceļu iedams, paceļas gaisā un krīt uz tavu cepuri.
- Zirgs, viegli velgo zemi mīdams, lēni šūpoja un domās atkal tēlojās garlaicība klusā kabinetā...
1.1.Ejot, kāpjot virsū, bojāt, daļēji iznīcināt (ko).
PiemēriTur — ziemeļu zemē — to bija aizdzinis pirmais pasaules karš, meklēt patvērumu no tā paša melnā latvju tautas gadsimtu ienaidnieka — vācu iebrucēja, kura asiņainie soļi nule kā vēlreiz pārstaigāja, mina un postīja mūsu zemi un tautu.
- Tur — ziemeļu zemē — to bija aizdzinis pirmais pasaules karš, meklēt patvērumu no tā paša melnā latvju tautas gadsimtu ienaidnieka — vācu iebrucēja, kura asiņainie soļi nule kā vēlreiz pārstaigāja, mina un postīja mūsu zemi un tautu.
1.2.Virzīties, pārvietoties (pa ko), parasti ejot.
PiemēriKārtējo reizi izkāpusi no vilciena Jaundūkuru pieturā, viņa jau ātrā solī mina kapu apkārtceļa taciņu, kad kaut kur starp krustiem izdzirda bērnu raudam…
- Kārtējo reizi izkāpusi no vilciena Jaundūkuru pieturā, viņa jau ātrā solī mina kapu apkārtceļa taciņu, kad kaut kur starp krustiem izdzirda bērnu raudam…
- Sākam mīt taku pie ainaviskās Krimuldas baznīziņas.
1.3.Ejot veidot (soli).
2.Ar kāju vai kājām kustināt (paminu, pedāli), lai darbinātu kādu ierīci, iekārtu u. tml.
PiemēriRaiti mīdams pedāļus, Justs brauca pa Meža-Eriņu ceļu.
- Raiti mīdams pedāļus, Justs brauca pa Meža-Eriņu ceļu.
- Manekeniski kārtīgi klerki mina pedāļus.
- Es redzēju viņas brūni iedegušās kājas, kas sparīgi mina pedāļus, un blūzi, kas plīvoja vējā.
- Tas, nogrimis savā nodabā, mina mašīnas paminu, tad atkal satvēra šķēres un ar skaļu žņakstoņu nogrieza kādu drēbes stūri.
2.1.Ar kāju vai kājām kustinot paminu, pedāli, darbināt (kādu ierīci, iekārtu u. tml.).
PiemēriTikusi uz lielceļa, Mirdza mina velosipēdu tik ātri, ka braucējām vējš neapsegtos matus sagrieza vērkulī.
- Tikusi uz lielceļa, Mirdza mina velosipēdu tik ātri, ka braucējām vējš neapsegtos matus sagrieza vērkulī.
- Vairākums vienojas, ka uz Alūksni tomēr nemīsim, jo tā mēs krietni palielinātu attālumu, ko mums būtu jānobrauc līdz Grāviem.
- Viņš uzcēla blakus pirtiņai mazu smēdi un no laukti darbiem brīvajā laikā cilāja āmuru un mina plēšas.
3.Spiest, spaidīt ar rokām vai kājām (piemēram, mālus), lai padarītu mīkstu, viendabīgu.
4.Miecēt.
PiemēriMītās aitādas gaišais kažoks cieši apņēma viņa varenos plecus.
- Mītās aitādas gaišais kažoks cieši apņēma viņa varenos plecus.
Stabili vārdu savienojumiMīt (kāda) pēdās. Mīt ar kājām dvēselē; mīt ar kāju dvēselē. Mīt kājām; mīdīt kājām; samīt kājām.
- Mīt (kāda) pēdās idioma — 1. Pārvietoties (cieši) aiz kāda2. Sekot (kāda) paraugam, turpināt (kāda) iedibinātās tradīcijas
- Mīt ar kājām dvēselē; mīt ar kāju dvēselē idioma — pazemot kāda jūtas, ideālus, ciniski izturēties pret tiem
- Mīt kājām; mīdīt kājām; samīt kājām; bradāt kājām; sabradāt kājām; mīt zem kājām; samīt zem kājām; samīdīt kājām idioma — pazemot kādu, rupji aizskarot cilvēka cieņu, jūtas; izpostīt cilvēkam ko dārgu; neatzīt, neievērot (tiesības, likumus)
- Mīt uz papēžiem; kāpt uz papēžiem idioma — 1. Ļoti tuvu, cieši sekot (telpā un laikā); vajāt; steidzināt2. Stingri uzraudzīt, uzmanīt kādu, izrīkot3. Atgādināt sevi, mākties virsū
- Uzmīt uz varžacīm; mīt uz varžacīm; uzkāpt uz varžacīm; kāpt uz varžacīm sarunvaloda, idioma — teikt kādam ko ļoti nepatīkamu, bet patiesu; sāpīgi aizskart kādu
Avoti: LLVV, SLG, T
Piemēri valodas korpusos:šeit