mīļumiņš
mīļumiņš vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; sarunvalodaLocīšana
Lietojuma biežums :
Vsk. | Dsk. | |
---|---|---|
Nom. | mīļumiņš | mīļumiņi |
Ģen. | mīļumiņa | mīļumiņu |
Dat. | mīļumiņam | mīļumiņiem |
Akuz. | mīļumiņu | mīļumiņus |
Lok. | mīļumiņā | mīļumiņos |
Cilvēks, pret ko izjūt simpātijas, sirsnību, arī draudzību, mīlestību, pret ko izturas ar simpātijām, sirsnību, arī draudzību, mīlestību.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Mīļumiņ, pārliecinies, ka Neitam un Luīzei nekā netrūkst.”
- Klau, mīļumiņ, vai uzrakstīsi visus vārdus uz papīra lapiņām?
- Tā es dzīvoju siltumiņā un mīļumiņā, apčubināta un labi pabarota.
- – Gati, mīļumiņ, es visu redzēju pati savām acīm.
- Grūti nācās, tomēr Anna savu mīļumiņu izlika aiz durvīm.