mānīgums
mānīgums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | mānīgums | mānīgumi |
| Ģen. | mānīguma | mānīgumu |
| Dat. | mānīgumam | mānīgumiem |
| Akuz. | mānīgumu | mānīgumus |
| Lok. | mānīgumā | mānīgumos |
Vispārināta īpašība → mānīgs, šīs īpašības konkrēta izpausme.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Šai kontrapunktā tad arī slēpta filmas īstā, ārēja mānīguma piesegtā jēga.
- Cilvēcisko maldu cēlonis ir juteklisko iespaidu mānīgums.
- Slimības mānīgums ir tāds, ka tā attīstās nemanāmi - pacientiem praktiski nav simptomu, jo redzes nerva atmiršana notiek salīdzinoši lēni.
- Pirmais patstāvīgais inscenējums Ilze ( 1959) deva visai mazu gandarījumu, toties ļoti lielu mācību, galvenokārt atklādams literārā materiāla mānīguma smago cenu uzņemšanas laukumā un pie montāžas galda.
- , kas apzīmē tukšumu, vieglprātību, nepastāvīgumu, mānīgumu, veltīgumu utt.: " vēja cerības", " vēja ziedi", " vēja pākste", " vēja zaķis", " vējbiksis", " vējprātis" u. tml.