koķetēt
koķetēt 2. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | koķetēju | koķetējam | koķetēju | koķetējām | koķetēšu | koķetēsim |
| 2. pers. | koķetē | koķetējat | koķetēji | koķetējāt | koķetēsi | koķetēsiet, koķetēsit |
| 3. pers. | koķetē | koķetēja | koķetēs | |||
Pavēles izteiksme: koķetē (vsk. 2. pers.), koķetējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: koķetējot (tag.), koķetēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: koķetētu
Vajadzības izteiksme: jākoķetē
Censties kādam patikt, piesaistīt sev kāda uzmanību (parasti par sievieti).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņš portretē filmas varoņus, koķetējot ar viņu ārējo atribūtiku. “
- – Ko tu koķetē, nu, nāc, tagad jātaisās.
- Viņš koķetē ar visiem un vienmēr savāc diezgan daudz naudas.
- Nekoķetēšu, neteikšu, ka Spēlmaņu nakts balvas nominācija man neko nenozīmē.
- Tādējādi meitenēm tiek ieaudzināta koķetējoša uzvedība,” viņš brīdina.