knikšķēt
knikšķēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā personaLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | knikšķu | knikšķam | knikšķēju | knikšķējām | knikšķēšu | knikšķēsim |
| 2. pers. | knikšķi | knikšķat | knikšķēji | knikšķējāt | knikšķēsi | knikšķēsiet, knikšķēsit |
| 3. pers. | knikšķ | knikšķēja | knikšķēs | |||
Pavēles izteiksme: knikšķi (vsk. 2. pers.), knikšķiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: knikšķot (tag.), knikšķēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: knikšķētu
Vajadzības izteiksme: jāknikšķ
Radīt īslaicīgu, paklusu troksni (piemēram, par tieviem koka priekšmetiem, kas lūst, plaisā, par nelieliem metāla priekšmetiem, kas strauji saskaras); atskanēt šādam troksnim.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- – Ja viņam uzber sāli, viņš knikšķ, – saka Jans Vilems.
- Tas lēnām griezās un klusām knikšķēja.
- Tikai sazin kas joprojām knikšķēja.
- – Kas tad knikšķ?
- Kāja dega kā ugunīs, pēda bija nejutīga, kakls knikšķēja pie katras kustības un staroja sīkus, negantus dūrienus mugurkaulā.