klunkurēt
klunkurēt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | klunkurēju | klunkurējam | klunkurēju | klunkurējām | klunkurēšu | klunkurēsim |
| 2. pers. | klunkurē | klunkurējat | klunkurēji | klunkurējāt | klunkurēsi | klunkurēsiet, klunkurēsit |
| 3. pers. | klunkurē | klunkurēja | klunkurēs | |||
Pavēles izteiksme: klunkurē (vsk. 2. pers.), klunkurējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: klunkurējot (tag.), klunkurēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: klunkurētu
Vajadzības izteiksme: jāklunkurē
2.Klūpot iet.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Varu apzvērēt, ka šajā laikā viņš klunkurēja pa tuvākajiem jumtiem.
- Ērms sāka steigšus klunkurēt uz egļu puduri, lai tur noslēptos.
- Sašņorētais ērms klunkurēja iekšā Gulbīšmežā un devās uz priekšu sīkiem solīšiem.
- Lielas kamanas vilkdams, abiem tuvojās Noa un klunkurēja Kadiķis.
- – Varu jau arī iet, – Dartanjans sacīja un klunkurēja prom.