klumburis
klumburis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; sarunvaloda, nievājoša ekspresīvā nokrāsaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | klumburis | klumburi |
| Ģen. | klumbura | klumburu |
| Dat. | klumburim | klumburiem |
| Akuz. | klumburi | klumburus |
| Lok. | klumburī | klumburos |
Neveikls cilvēks.
Avoti: LLVV
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Kirzoviku nomīņātu ķērpju klumburu, kuru apčurā suņi un piespļauda plečotie čurkiņi.
- Tad nu arī esam aktīvi – iet visi, veci un jauni, klumburu klumburiem, cik var un spēj.
- Iešana kopā ar Sasku izskatās tā: trīs soļi pāri vagām pa labi, seši soļi klumburiem pa kreisi, divi soļi taisni, acis iemirdzas, četri soļi pa labi, divi soļi pa kreisi.
- klibkāji, klibiķi, klibi, klibzaķi, klinkatu, kluburu, klumburu, sleini, kleini
- Gāja kā pa kalniem, klumburu klumburiem, taču kaut kā galā tikām.