klumburēt
klumburēt 2. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | klumburēju | klumburējam | klumburēju | klumburējām | klumburēšu | klumburēsim |
| 2. pers. | klumburē | klumburējat | klumburēji | klumburējāt | klumburēsi | klumburēsiet, klumburēsit |
| 3. pers. | klumburē | klumburēja | klumburēs | |||
Pavēles izteiksme: klumburē (vsk. 2. pers.), klumburējiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: klumburējot (tag.), klumburēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: klumburētu
Vajadzības izteiksme: jāklumburē
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- — Sarmīte cēlās un klumburēja atbildēt, jo lēkt pa logu bija par vēlu.
- Tad nu klumburē pa pustumsu, cerot, ka neaizmetīsies kāja un nebūs jākrīt.
- Vai mazums bezrokainu un bezkājainu pa ielām klumburē, un nevienam ne silts, ne auksts.
- Kraukļi vēroja bērnus, kā tie klumburēja pāri sienai, un dārznieku, kas savukārt caur otrā stāva loga aizkariem vēroja bērnus.
- Mēs taču zinām, ka nekas neizskatās muļķīgāk un sliktāk kā pārsalusi sieviete augstpapēdenēs, nikni klumburējot pa peļķēm vai kupenām apjukuša vīrieša pavadībā.